Daļa uzņēmēju, saskaroties ar nodokļu samaksas problēmām, kā risinājumu saskata jaunas sabiedrības dibināšanu vai jaunas sabiedrības iegādi, tas ir, savas saimnieciskās darbības pārcelšanu uz jauno sabiedrību. Savukārt sabiedrība, kurai izveidojies nodokļu parāds, tiek atstāta bez valdes, vai tajā ieceļ trešo valstu pilsoņus. Šādas it kā vienkāršas shēmas rezultātā rosīgākie uzņēmēji izvairās no nodokļu samaksas pienākuma.

Jau vairāk nekā gadu nodokļu administrācija vērtē, vai nodokļu nesamaksāšanas pamatā ir vai nav uzņēmuma pāreja. Šā brīža statistika ir visai neiepriecinoša – no katriem desmit nodokļu parādniekiem vidēji 2–4 gadījumos ir konstatējama uzņēmuma pāreja. Turklāt uzņēmuma pāreju kā (tiesisku) instrumentu vēlas izmantot arī nodokļu maksātāji, kuru mērķis ir izvairīties no nodokļu administrācijas kontroles pasākumiem.

Rakstā sniegsim ieskatu, kas ir uzņēmuma pāreja nodokļu maksātāju lietās, kā nodokļu maksātājiem iespējams konstatēt uzņēmuma pāreju, kā arī aplūkosim tiesvedības aspektus attiecībā uz uzņēmuma pāreju.

Uzņēmuma pārejas jēdziens ir ietverts Komerclikuma 18. un 20. pantā, Darba likuma 117.–121. pantā, Pievienotās vērtības nodokļa likuma 7. panta otrajā un trešajā daļā, Civillikuma 987. un 1402. pantā un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/23 EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā.

Uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība. Uzņēmumā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi (vērtības), kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai.¹ Uzņēmuma pārejas gadījumā sabiedrībai, kura ieguvusi uzņēmumu, pāriet arī visas attiecīgā uzņēmuma saistības. Turklāt par saistībām, kurām izpildes termiņš iestājas piecu gadu laikā pēc uzņēmuma pārejas, atbild ne tikai uzņēmuma ieguvējs (kurš ir atbildīgs par visām šī uzņēmuma saistībām), bet arī uzņēmuma nodevējs. Uzņēmuma ieguvējs un uzņēmuma nodevējs par saistībām, kurām izpildes termiņš iestājas piecu gadu laikā pēc uzņēmuma pārejas, atbild solidāri.²

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka, pārejot uzņēmumam vai tā patstāvīgajai daļai, likums uzliek uzņēmuma ieguvējam pilnu atbildību par uzņēmuma sastāvā ietilpstošajām saistībām. No iegūšanas brīža uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas ieguvējs uzskatāms par uzņēmumā ietilpstošu saistību pārņēmēju un atbild kreditoram gan par visām tām saistībām, kuras uzņēmumā ir bijušas līdz pārejas brīdim, gan par tām, kuras nodibinātas pēc pārejas.³

Pēc būtības uzņēmuma pāreja ir visu to uzņēmumā ietilpstošo lietu un vērtību pāreja citas personas īpašumā vai lietošanā, kuras ir nepieciešamas patstāvīgas saimnieciskās darbības turpināšanai, saglabājot uzņēmuma identitāti.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments (turpmāk – Senāts) lietā Nr. SKC-340/2017 ir atzinis, ka par uzņēmuma pāreju var liecināt ļoti dažādu apstākļu kopums, tostarp darbinieku pāriešana darbā pie ieguvēja, pamatlīdzekļu un krājumu nodošana, saglabāta uzņēmuma atrašanās vieta un juridiskā adrese, saistību pret banku pārņemšana, atsavinātājas sabiedrības valdes locekļa pāriešana pie ieguvēja.

Praksē visbiežāk sastopamie apstākļi ir šādi – saglabāts uzņēmuma saimnieciskās darbības veids un vieta, konstatējama sabiedrību amatpersonu, dalībnieku un pilnvaroto personu savstarpējā saistība, pārņemti darba ņēmēji, pārņemti preču/pakalpojumu piegādātāji un saņēmēji, saglabāta zinātība jeb know-how, pārņemtas saistības, kā arī daudzi citi pierādījumi, kas ir atkarīgi no uzņēmumu saimnieciskās darbības veida.