Dzīvojamo telpu īres regulējums skar sociāli un ekonomiski nozīmīgu jomu – mājokļu pieejamību. Mājokļu tirgus funkcionēšana nozīmīgi ietekmē cilvēku labklājību un valsts ekonomikas attīstību. Mājokļu tirgus funkcionēšana ietekmē arī darbaspēka mobilitāti, kas Latvijā ir ļoti zema.¹ Zemā darbaspēka mobilitāte saistīta arī ar nelielu oficiālo īres tirgu Latvijā, kas ir mērķēts uz mājsaimniecībām ar augstākiem ienākumiem un attiecīgi daļēji ir sekas īres regulējumam (likumam "Par dzīvojamo telpu īri"), kas vēsturiski nesamērīgi mazāk aizsargāja izīrētāja intereses.²

Līdzīgi kā Latvijā, arī citās Eiropas valstīs var atrast piemērus, kad izīrētājiem pārlieku nelabvēlīgs īres regulējums ir panācis pretēju efektu un kopējā mājokļu pieejamība ir samazinājusies. Piemēram, Francijā laika periodā no 1918. līdz 1939. gadam nesamērīga īres regulējuma dēļ izīrētāji cieta zaudējumus un investīcijas ēku būvniecībā un uzturēšanā strauji samazinājās.³ Lai arī dzīvojamo telpu īres likumdošanā Eiropā vēsturiski ir bijuši ļoti atšķirīgi un mainīgi risinājumi, sākot no strikta regulējuma līdz pat ļoti liberālam, pēdējā laikā ekstrēmi risinājumi tiek aizstāti ar sabalansētāku pieeju.