Mainoties dzīvojamās telpas īres tiesiskajam regulējumam (un tieši – pieņemot Dzīvojamo telpu īres likumu1 (turpmāk – Īres likums)), ir vairāki tiesību jautājumi, kas palikuši neskarti, un vairāki, kuros likumdevējs ir veicis izmaiņas. Pie pēdējiem noteikti pieskaitāmi jautājumi saistībā ar īrnieka un dzīvojamā telpā iemitināto personu tiesībām un pienākumiem. Šā raksta mērķis ir atspoguļot galvenās izmaiņas, kas minētajos jautājumos veiktas līdz ar jaunā Īres likuma pieņemšanu, kā arī norādīt uz iespējamiem problēmjautājumiem, kas varētu rasties, piemērojot šā likuma normas praksē.
Būtiskākās izmaiņas
Likums "Par dzīvojamo telpu īri"2 (turpmāk – Vecais likums) paredzēja divus veidus, kā īrnieks varēja iemitināt īrētajā dzīvojamā telpā citas personas: rakstveidā informējot izīrētāju par iemitinātajiem ģimenes locekļiem,3 kā arī saņemot izīrētāja piekrišanu citu personu iemitināšanai.4
Līdzīgi principi ir saglabāti arī Īres likumā.5 Tomēr, lai arī principi ir līdzīgi, regulējums pēc būtības ir jūtami mainīts.
Jēdziena "īrnieka ģimenes loceklis" sašaurinājums
Būtisku sašaurinājumu piedzīvojusi jēdziena "īrnieka ģimenes loceklis" izpratne. Ja iepriekš tas aptvēra laulāto, nepilngadīgos bērnus, vecākus (adoptētājus), darbnespējīgos brāļus un māsas un pilngadīgos bērnus, kuriem nav savas ģimenes, tad Īres likums jēdzienu "īrnieka ģimenes loceklis" reducē vien uz laulāto un abu vai katra laulātā bērniem.6
Attiecīgi, piemēram, īrnieka vecāki Īres likuma izpratnē vairs netiek uzskatīti par īrnieka ģimenes locekļiem un attiecīgo personu iemitināšanai īrētajā dzīvojamā telpā būs nepieciešama izīrētāja piekrišana.
Izslēgta īrnieka un viņa ģimenes locekļu solidāra atbildība
Tāpat būtiskas izmaiņas skārušas īrnieka ģimenes locekļu tiesības un pienākumus. Vecais likums tiesību un pienākumu apjoma ziņā īrnieka ģimenes locekļus pielīdzināja īrniekam,7 kamēr Īres likums tiešā tekstā paredz, ka "īrnieka ģimenes locekļi un citas viņa īrētajā dzīvojamā telpā iemitinātās personas patstāvīgas tiesības uz šīs dzīvojamās telpas lietošanu neiegūst".
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
