Patērētāja jautājums dzīvojamo telpu īres attiecībās ir aktuāls ne vien tāpēc, ka patērētāji ikdienā bieži slēdz dzīvojamo telpu īres līgumu, bet arī tāpēc, ka patērētāju tiesību aizsardzība rada nepieciešamību ņemt vērā patērētāju aizsardzības tiesību īpatnības īres attiecību reglamentācijā. Pašlaik Latvijas tiesu praksē (izņēmums būtu Senāta prakse²) konstatējams pietiekami daudz šādu lietu, kas ļauj izdarīt nozīmīgus secinājumus par patērētāju aizsardzības tiesību regulējuma piemērošanu dzīvojamo telpu īres attiecībās.

I. Patērētāju aizsardzības tiesību piemērošanas robežas

Patērētāju aizsardzības tiesības ir piemērojamas, ja konkrētās līgumiskās attiecības ietilpst B2C (t.i., saimnieciskās darbības veicēja un patērētāja, kas plaši pazīstams ar angļu val. abreviatūru B2C, kura tālāk lietota rakstā) civiltiesisko attiecību modelī saistībā ar pirkumu (piegādi) vai pakalpojumu sniegšanu.³ No universalitātes principa viedokļa patērētāju aizsardzības tiesības aptver jebkuru līgumisko attiecību, kura ietilpst B2C civiltiesisko attiecību modelī. Līdz ar to atbilstoši universalitātes principam patērētāju aizsardzības tiesības attiecas arī uz dzīvojamo telpu īres attiecībām, ja izīrētājs ir saimnieciskās darbības veicējs, proti, izīrē vai gatavojas izīrēt telpas savas saimnieciskās darbības ietvaros, bet īrnieks – fiziska persona, kas slēdz līgumu vai gatavojas slēgt līgumu par dzīvojamo telpu īri ar šāda veida izīrētāju.⁴ Norāde uz to, ka patērētājs vēl gatavojas slēgt līgumu, ir būtiska, jo patērētājs kā īrnieks tiek aizsargāts vēl pirms līguma noslēgšanas, piemēram, saistībā ar patērētāja brīvas izvēles principu (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) 4. pants) vai negodīgas komercprakses regulējumu (Negodīgas komercprakses aizlieguma likums).

B2C civiltiesisko attiecību modeļa ietvaros īres attiecībās patērētājs saņem pakalpojumu PTAL 1. panta 2. punkta izpratnē. Kaut šajā normā norādīts uz nomu kā vienu no pakalpojuma veidiem ("saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta", kā tieši atspoguļots šajā normā), nav šaubu, ka ar to vienlaikus aptverta arī īre, ievērojot gan patērētāju aizsardzības tiesību būtību un iepriekš raksturoto universalitātes principu, gan Latvijas līgumtiesību sistēmu, kuras ietvaros īres un nomas regulējums pamatojas uz līdzīgiem principiem (tiktāl, ciktāl nav runas par īpatnībām, kas nošķir nomu un īri kā divus dažādus līguma veidus).⁵

Taisnības labad jāatzīmē, ka ne iepriekšējais, ne jaunais dzīvojamo telpu īres tiesisko attiecību reglamentējošais likums nesatur atsauci uz patērētāju aizsardzības tiesību piemērošanu dzīvojamo telpu īres attiecībās vai īrnieka aizsardzību atbilstoši patērētāju aizsardzības tiesību normām. Tomēr gan iepriekšējais, gan esošais likums ne vien neizslēdz, bet pat pieļauj, kaut netieši, patērētāju aizsardzības tiesību normu piemērošanu. Tā abos likumos gandrīz identiskā terminoloģijā norādīts uz to, ka dzīvojamo telpu īres tiesiskajām attiecībām, ciktāl tās neregulē šis likums, piemērojams Civillikums un citi normatīvie akti.⁶ Tas nozīmē, ka patērētāja kā īrnieka esamības gadījumā papildus tiek piemērotas patērētāju aizsardzības tiesību normas tiktāl, ciktāl tās attiecas uz patērētāja tiesību aizsardzību un nav konstatējami izņēmumi patērētāju aizsardzības tiesību normu piemērošanai.