Juridisko terminu skaidrojošā vārdnīcā patvarības jēdziens skaidrots kā "rīcība, izturēšanās tikai pēc paša uzskatiem, ieskatiem, iegribām, neievērojot likumus, morāles normas, citu cilvēku gribu, intereses, vajadzības, arī patvaļa. Patvarība, patvaļa izpaužas kādas darbības izdarīšanā, apejot normatīvajā aktā noteikto kārtību, ja šīs darbības apstrīd valsts, pašvaldība vai kāda cita fiziska vai juridiska persona".¹

Ar patvarību kā tiesiskā nihilisma izpausmi var tikt apdraudētas ne tikai fizisko un juridisko personu intereses, bet arī valsts pārvaldes kārtība, tāpēc patvarības aizliegums kvalificēts gan civiltiesībās (piemēram, valdījuma aizsardzība), gan administratīvajās tiesībās (traucējumu radīšana īrētās dzīvojamās telpas lietošanā), gan krimināltiesībās (mājokļa neaizskaramība). Lai runātu par notikušu patvarības faktu, ir jākonstatē, ka persona rīkojusies, apejot normatīvajā aktā noteikto kārtību.

Šajā rakstā patvarību autore aplūkos mājokļa neaizskaramības tiesību kontekstā. Vienlaikus rakstā tiks izvērtētas patvarības izpausmes gadījumos, kad tiesības uz mājokļa neaizskaramību konfliktē ar īpašuma tiesībām, un pievērsīsies jautājumam par trešo personu tiesībām iekļūt mājoklī, lai nodrošinātu pārvaldīšanas darbības (Dzīvokļa īpašuma likuma 10. panta 7. punktā minētais pienākums). Par tiesību uz mājokļa neaizskaramību aizskārumu var runāt gan tad, ja kāds ir prettiesiski iekļuvis personas mājoklī neatkarīgi no tā, vai tas ir radījis kādas sekas vai nav, gan tad, ja kādas citas personas prettiesiskas rīcības rezultātā persona ir zaudējusi iespēju izmantot savu mājokli.