Ieskats vēsturē

Pēc padomju okupācijas varas nodibināšanas 1940. gadā masveidā tika nacionalizēti īpašumi, tostarp arī dzīvojamie nami. Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā ar likumu "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" tika noteikts, ka tie namīpašumi, kuri padomju gados nacionalizēti vai atsavināti, ir atdodami bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, izņemot namīpašumus, kuri pret atlīdzību jau pārgājuši labticīgu fizisko personu īpašumā uz notariāli apliecinātu līgumu pamata.

Šo likumu sākotnējā redakcija noteica, ka īpašniekiem ir obligāti denacionalizētā vai atdotā nama līdzšinējā valdītāja noslēgtie īres līgumi. Lielā daļā no šiem namiem joprojām dzīvo īrnieki, kas īres līgumus slēguši vēl pirms īpašuma tiesību atjaunošanas. Tolaik pamatā tika slēgti tipveida līgumi, kur netika noteikts līguma darbības termiņš. Noteikumi par īres maksu aprobežojās ar pienākumu savlaicīgi veikt īres un komunālo maksājumu samaksu, jo īres maksas apmēra noteikšana tika deleģēta Latvijas Republikas Ministru padomei.

Vienlaikus Latvijas Republikas Ministru padomei 1991. gadā nākamo dažu mēnešu laikā tika uzdots izstrādāt regulējumu par kompensāciju izmaksām un atvieglotiem kreditēšanas noteikumiem denacionalizēto namu īrniekiem, kuri uzņemti uzskaitē citas līdzvērtīgas dzīvojamās telpas saņemšanai sakarā ar namīpašuma denacionalizāciju un kuri izteikuši vēlēšanos celt individuālo dzīvojamo māju.