16. Novembris 2021 /NR. 46 (1208)
Notikums
"Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu..."
2
SATURA RĀDĪTĀJS

Ar šādiem vārdiem Gunārs Astra LPSR Augstākās tiesas zālē pamatoja, kāpēc izvēlējies pretoties okupācijas režīmam, nevis turpināt veiksmīgi iesākto "tehnokrāta" karjeru rūpnīcā VEF. G. Astras Pēdējais vārds, ko viņš teica padomju represīvo iestāžu organizētā politiskā procesa noslēgumā, ir kļuvis par vienu no Latvijas nacionālās pretošanās kustības simboliem. Šogad G. Astram, kurš gluži kā viņa uzvārda latīniskā nozīme, bija kā vadzvaigzne citiem, kas nepadevās un nesadarbojās, un ar savu personības spēku iedvesa cieņu pat saviem mocītājiem, apritētu 90 gadi.

Godinot G. Astras piemiņu, šī gada 15. decembrī, kas ir viņa 1983. gadā teiktā Pēdējā vārda gadadiena, tiks atklāts Gļeba Panteļejeva veidots piemineklis, kas simboliski atradīsies pie ēkas, kur pirms 38 gadiem atradās okupācijas režīma augstākā tiesu instance un kur notika arī politiskās prāvas (pašlaik ēkā ir Rīgas apgabaltiesa). Pēc tēlnieka ieceres piemiņas zīmei jānes tikai viens principiāls vēstījums – vārds, ko ar savu dzīvi piepildīja G. Astra un kas savu nozīmi nezaudē nekad: "Nebaidies!"

Gunārs Freimanis

BRĪVĪBAS MONOLOGS

 

Ne vien pie Juglas mans sākums,
Ne vien strēlnieku lodēs.
Mans nākums
Jau ilgi pirms tam modies.

 

Kad zeme, kad zemnieku mūži
Nokļuva svešnieku gūstā,
Es sacīju: būšu
Dzīva ugunskrustā.

 

Dzīva Jāņuguns liesmās,
Ko pakalni debesīs sūta.
Un sērdieņu skumjās dziesmās,
Un kalpu nopūtās grūtās.

 

Kad kangari centās pārdot,
Kad vagari brūces cirta,
Es turpināju vārpot
Tautas sirdī.

 

Kā spirdzinošs lietus es liju
Uz kauguriešu dumpīgām galvām.
Ar grodiem vārdiem viju
Atmodas dzejnieku spalvas.

 

Kad Krīvu-Krīvs sadega sārtā,
Es paliku viņa dēlos.
Mani Lielvārds sauca vārdā,
Es staroju Lāčplēša tēlā.

 

Un nezināja bendes ļaunie,
Ka paslēpos moku stabā,
Kur aprāvās mūži jaunie.
Nu iela šīs šausmas glabā.

 

Un tie, kas pēc manis tīkoja,
Tie zināja, kur mani redzēt.
Es biju gan moku rīkos,
Gan rakstītā sedzenē.

 

Un Daugavas rāmā plūdumā,
Un ozolu simtgadu alkās.
Un tajā grūtumā,
Ko tauta sev plecos valkā.

 

Un Staburaga asarās.
Un Liepavota čalā.
Un siltumā, ko dod vasara
Pļavās siena vālam.

 

Un jūrmalas smiltīs, kas skalotas
Ar pirmo un devīto vilni.
Un dzīvajā, svētajā valodā,
Kas tautas dvēseles pilna.

 

Bij, kas redzēja, kā rokos
Dziļi Zemgales mālā.
Kā sētu gredzenos – kokos
Es zaļoju tālāk.

 

Un tā es biju visur.
Ne tikai grimušās pilīs.
Es dzēsta neizdzisu,
Es deldēta nesadilu.

 

Ar zobeniem mani kāva
Bruņās ietērptas rokas.
Ar lodēm mani šāva
Pie zemnieku mājas žoga.

 

Kad ķīlniekus svešumā veda
Es viņiem līdzi steidzos.
Kad cietumos – bedrēs meta.
Es tajās nenobeidzos.

 

Es naidnieku acīm spīvām
Neredzama kļuvu.
Bet tautas garam dzīva
Un tuva.

 

Un bērzi bija man tulki,
Dzeņi uzsaukumus kala,
Kad strēlnieku pulki
Ierakās Nāves salā.

 

No zemes es ārā spraucos
Reizē ar zāles asniem.
Ar strēlnieku asinīm jaucos,
Ar sniegu, kas pāri tām sasnieg.

 

Un kareivju dzirdīgās ausis
Saklausīja manu balsi.
Un sirdis tiem ticēja: ausīs
Rīts. Tumsai gals ir.

 

Es ieliju krūtīs. Sirds pukstos.
Un domu apcirkņu graudos.
Vairs mani neizrunāja čukstus,
Bet skaļi visur pauda.

 

Kad Ložberu kalnā cēlās
Pie zemes plakušie stāvi,
Tiem pāri vēlās
Mana ēna kopā ar Nāvi.

 

Es biju mirstošās acīs.
Es biju sašauto vaidā.
Mani nespēja zobens sacirst,
Es slēpos naidā.

 

Es slēpos priežu šalkās
Un granātu izrautās dangās.
Es strēlniekiem gāju talkā,
No manis bijās Kangars.

 

Pirms cīņas es allaž vijos
Ar karogu reizē kārtīs.
Kad atpakaļ paskatījos –
Sejās varonība sārto!

 

Un modās pāri telpai
Un gadsimtiem pāri
Viss, ko mana elpa,
Ko mans gars bija skāris.

 

Alkas pēc manis modās
Gan arāja krūtīs,
Gan domās apgarotās
Sākās mana sūtība.

 

To Rūsiņš ielika pūrā.
Un Namejs, aizejot trimdā.
Pēc gadsimtu jūga sūrā
Es modos dvēselēs simtās.

 

Un drebēja naidnieku bari.
Gan jaunradušies, gan vecie.
Kā tumsu veicoši stari
Gāja vīri sakļautiem pleciem.

 

Es vēlos, lai visi saprot,
Lai patur miņā, lai zina:
Ja ļaunas rokas aprok,
Es nemirstu, ziedu linā.

 

Un rozē un pīpenē baltā,
Un teku sīkākā strautā.
Lai mani važās kaltu,
Dzīvība jāatņem tautai.


Gunārs Freimanis, kuru LPSR Augstākā tiesa tiesāja reizē ar Gunāru Astru, savus "pretpadomju" dzejoļus pierakstīja dažādās kladēs un šaurā paziņu lokā lasīja priekšā saviem domubiedriem. Pēc aresta 1983. gadā VDK izmeklētājs G. Freimani vairākas dienas pratināja par viņa dzejas saturu, un dzejoļi kļuva par pierādījumiem krimināllietā viņa "pretpadomju" darbībai. Tie glabājas G. Freimaņa tiesāšanas lietā Latvijas Nacionālajā arhīvā (LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 13. sēj.). Dzejoļi "Brīvības monologs", "Kurzemes monologs" un "1905. gada monologs", kas varētu būt tapuši 60.–70. gados, autora rokrakstā redzami Nacionālā arhīva virtuālajā izstādē "1983. gada politiskās prāvas okupētajā Latvijā". Pieejama: https://eresursi.arhivi.gov.lv/content.aspx?id=812&mainId=342

Neapstrīdamā patiesība, ka brīvība ir tikai tiem, kas ir gatavi par brīvību cīnīties, liek mums visiem šajā valsts svētku laikā pieminēt tos, kas – šķietami bezcerīgajā situācijā – ziedoja ne vien savu brīvību, bet arī dzīvību, lai ilgajos okupācijas gados nezustu tautas kopējā griba atjaunot Latvijas neatkarību.

Godinot brīvības cīnītāja G. Astras piemiņu, vienlaikus nedrīkst aizmirst arī citus, kas tāpat kā viņš īstenoja nevardarbīgo pretošanos padomju okupācijai ar kopīgu mērķi "ikvienā latvietī stiprināt nacionālo pašapziņu un saglabāt ticību mūsu valsts neatkarībai".1 Kopā ar G. Astru vairāki no viņiem kļuva par pēdējo lielo padomju režīma īstenoto politisko represiju upuriem 1983. gadā.

Lai labāk saprastu šos notikumus, ir jāapzinās tā laika situācija. 20. gadsimta 80. gadi bija PSRS norieta laiks, kas iezīmējās ar neefektīvās plānveida ekonomikas strauju sabrukumu un vienlaikus agresīvu militarizāciju, kā arī zināmu politisku jucekli, ko radīja valsts vadītāju vairākkārtēja nomaiņa, īsā laika posmā vienam pēc otra nomirstot trim komunistiskās partijas senilās spices pārstāvjiem. Tomēr totalitārās valsts represīvo orgānu tvēriens joprojām neatslāba – gluži pretēji, nespējot rast citu risinājumu ekonomiskajām un sociālajām problēmām, opozicionāru politiskā vajāšana kļuva aktīvāka nekā iepriekšējā desmitgadē.

Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Dr. hist. Gints Zelmenis2 norāda, ka 80. gadu politiskās prāvas ir cieši saistītas ar faktu, ka pēc ilggadējā PSRS vadītāja – partijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva nāves pie varas 1982. gada nogalē nāca valsts "galvenais čekists" Jurijs Andropovs. Viens no Ungārijas 1956. gada pretpadomju sacelšanās asiņainās apspiešanas plānotājiem, vēlāk 15 gadus vadījis galveno represīvo orgānu – Valsts drošības komiteju, viņš bija "stingrās līnijas" cienītājs un nekavējoties uzsāka cīņu pret "partijas, valsts un darba disciplīnas pārkāpumiem". Daži no Andropova "disciplīnas" ieviešanas pasākumiem bija no sistēmas saglabāšanas viedokļa pat samērā pamatoti, piemēram, visu veidu deficīta apstākļos plaukstošās padomju korupcijas apkarošana. Citi savukārt sirreāli, piemēram, ar administratīvām metodēm cīnoties pret masveida alkoholismu, tika nīdēta alkohola lietošana pat privātos pasākumos, un cilvēki, iemanījušies pielāgoties padomju valsts dīvainībām, stipros dzērienus kāzās un bērēs maskējoties dzēra no kafijas termosiem...

Taču uz šo Andropova laika sadzīvisko norišu fona risinājās arī īstas traģēdijas, tai skaitā PSRS "nacionālajās republikās" un arī pašā Krievijā mērķtiecīgi tika plānoti ideoloģiskās disciplinēšanas pasākumi: "Rietumu specdienestu aģentu" un citu veidu "pretpadomju elementu" vajāšanas akcijas, ko pēc Andropova "signāla" īstenoja partijas aparāts (tai skaitā partijai pilnībā pakļautie masu informācijas līdzekļi) un čeka sadarbībā ar prokuratūras un tiesu iestādēm.

Latvijā šādas represijas sākās 1983. gada janvārī ar daudzskaitlīgām kratīšanām, pratināšanām un arestiem, kuros bija iesaistīti vismaz 70 LPSR Valsts drošības komitejas darbinieki. G. Zelmenis norāda, ka no 5. līdz 7. janvārim notika vismaz 24 kratīšanas, 30 cilvēki tika pratināti, bet trīs – arestēti (Ģederts Melngailis, Lidija Doroņina, Jānis Vēveris), un turpmākajos mēnešos čekas aktivitātes pletās plašumā, pratinot un pārmeklējot, iespējams, pat simtiem cilvēku. Martā arestēja Gunāru Freimani, aprīlī – Intu Cālīti, Jāni Rožkalnu, Jāni Barkānu, augustā – Borisu Grezinu, septembrī – Gunāru Astru.3 Čekas metožu necilvēcība spilgti izpaudās 1983. gada 6. janvārī kratīšanā pie Alfrēda Lēvalda, kuras laikā viņš nomira no sirdslēkmes, taču čekisti pēc līķa aizvešanas viņa sievas Austras klātbūtnē daudzu stundu garumā turpināja pārmeklēt dzīvokli, kā arī pratināja viņu līdz vēlai naktij.4

Atšķirībā no pēckara represijām pret mežabrāļiem, kas veica bruņotu cīņu pret okupācijas režīmu, 1983. gada politiskajās prāvās notiesātos vieno fakts, ka viņu pretpadomju darbība bija nevardarbīga pretošanās – padomju varas aizliegtās literatūras lasīšana, tulkošana, pavairošana un izplatīšana, informācijas vākšana nosūtīšanai uz ārvalstīm, aizliegtā Latvijas karoga izkāršana, skrejlapu izplatīšana ar aicinājumu svinēt 18. novembri u.tml. Daži, būdami aktīvi kristieši, vardarbību noliedza principā. Vairākus no viņiem čeka apsūdzēja trimdas latviešu baptistu mācītāja Paula Kļaviņa iedibinātās "Gaismas akcijas" atbalstīšanā. Mūsdienu demokrātiskās Latvijas cilvēkam bargie cietumsodi, kas tika piespriesti par to, ka kādam mājās atradās varai netīkama literatūra, paša sacerēti dzejoļi vai pie sienas piesprausta lentīte Latvijas karoga krāsās, šķiet nereāli, tomēr tie atspoguļo padomju totalitārās valsts būtību – centienus pilnībā kontrolēt un vadīt savu pilsoņu apziņu – gluži kā to pravietiski aprakstīja Džordžs Orvels savā utopijā "1984"5.

Līdz 1983. gada beigām šo deviņu cilvēku krimināllietas izskatīja LPSR Augstākā tiesa, astoņiem no viņiem piespriežot ieslodzījumu labošanas darbu kolonijās, bet vienu nosūtot uz piespiedu psihiatrisko ārstēšanu sevišķa režīma ārstniecības iestādē.6

Gunārs Astra (1931–1988).7 Pirmo reizi tiesāts 1961. gadā – par "dzimtenes nodevību" un "pretpadomju aģitāciju un propagandu", jo bija ticies ar ASV diplomātiem, kā arī sarakstījies ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem. Baltijas kara apgabala Kara tribunāls viņam piesprieda ieslodzījumu uz 15 gadiem pastiprināta režīma labošanas darbu kolonijā, ko G. Astra izcieta Mordovijas APSR un Permas apgabala politieslodzīto nometnēs. Pēc atbrīvošanas turpināja uzturēt kontaktus ar ieslodzījuma laika domubiedriem un citiem, kas dažādos veidos nodarbojās ar to, ko VDK dēvēja par "pretpadomju aģitāciju un propagandu ar mērķi graut un vājināt padomju varu". 1983. gada janvārī G. Astras dzīvesvietā tika sarīkota kratīšana divu dienu garumā, un viņš vairākkārt tika saukts uz pratināšanām, bet 15. septembrī G. Astru arestēja otro reizi. 1983. gada decembrī G. Astru kopā ar Gunāru Freimani tiesāja LPSR Augstākā tiesa, piespriežot brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, kā arī nometinājumu uz pieciem gadiem un atzina par sevišķi bīstamu recidīvistu.

G. Astras īpašo gara spēku apliecina fakts, ka viņš spēja izturēt čekas pratināšanas metodes, nedodot nevienu liecību pret saviem likteņa biedriem. Savukārt G. Astras LPSR Augstākās tiesas zālē (tagadējās Rīgas apgabaltiesas telpās) teiktais Pēdējais vārds8 kļuva par nacionālās pretošanās manifestu un tiek saukts par vienu no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas vēsturē. Ieslodzījumu G. Astra izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnē, bet 1988. gada februārī pēc ilgstošas starptautiskas kampaņas par G. Astras atbrīvošanu viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma.

1988. gada marta sākumā G. Astra Ļeņingradā pēkšņi saslima un 1988. gada 6. aprīlī mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī. Pastāv versija, ka čeka, nevēloties pieļaut G. Astras kā spilgta pretošanās kustības līdera atgriešanos dzimtenē, noorganizēja viņa noindēšanu. G. Astras bēres, kas Rīgā Meža kapos notika 19. aprīlī, izvērtās par politisku demonstrāciju – viņa zārks tika apklāts ar kapos slepus ienestu sarkanbaltsarkanu karogu, bēres vadīja trīs mācītāji un, iespējams, pirmo reizi publiski padomju okupācijas laikā orķestris spēlēja "Dievs, svētī Latviju". Pēc aculiecinieku teiktā G. Astras kaps tika aizbērts ar rokām vien, jo viņu pavadīt pēdējā gaitā bija ieradušies vismaz 5000 cilvēku.

Jānis Barkāns (1959). Pirmo reizi tiesāts 1977. gadā par huligānismu, 1980. gadā mēģinājis caur Karēliju bēgt no PSRS uz Somiju, taču aizturēts un notiesāts uz vienu gadu un sešiem mēnešiem ieslodzījumā. Pēc atbrīvošanas rakstījis vēstules dažādām PSRS institūcijām, ka vēlas emigrēt. 1983. gada pavasarī izplatījis pretpadomju satura skrejlapas Rēzeknē un citās apdzīvotās vietās. 1983. gada aprīlī pret J. Barkānu ierosināta krimināllieta par "pretpadomju aģitāciju un propagandu", dzīvoklī tika sarīkota kratīšana, viņš pats – arestēts. Tomēr J. Barkāna kriminālvajāšana nebija saistīta ar citu 1983. gadā arestēto lietām. 1983. gada jūlijā viņu tiesāja LPSR Augstākā tiesa, piespriežot brīvības atņemšanu uz četriem gadiem. Ieslodzījumu izcieta Mordovijas APSR labošanas darbu nometnēs, 1987. gada februārī tika apžēlots un atbrīvots dažus mēnešus pirms termiņa beigām. Astoņdesmito gadu beigās izceļoja uz Zviedriju.

Ints Cālītis (1931). Pirmoreiz arestēts jau skolas laikā 17 gadu vecumā 1948. gadā par "pretpadomju pagrīdes organizācijas" veidošanu, par ko 1949. gadā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls piesprieda ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs uz 25 gadiem. Pēc Staļina nāves izsludinātās amnestijas dēļ 1955. gadā atbrīvots, taču nometināts uz dzīvi Kolimā, 1956. gadā atgriezies Latvijā. 1958. gadā arestēts otro reizi par "pretpadomju vēstuļu rakstīšanu" un mēģinājumu bijušos pagrīdes organizācijas dalībniekus atkārtoti iesaistīt "pretpadomju darbībā", par ko LPSR Augstākā tiesa piesprieda ieslodzījumu uz sešiem gadiem, sodu izcietis Mordovijas APSR labošanas darbu nometnēs, 1964. gadā atgriezies Latvijā. 1977. gadā kopā ar Viktoru Kalniņu, kā arī vairākiem igauņu un lietuviešu neatkarības cīnītājiem mēģinājis izveidot "Igaunijas – Latvijas – Lietuvas Nacionālās kustības galveno komiteju", 1979. gadā parakstīja t.s. Baltijas hartu; 1981. gadā parakstīja atklātu vēstuli PSRS un Ziemeļeiropas valstu vadītājiem par kodolbrīvas zonas izveidi Ziemeļeiropā utt. Jau 1979. gada decembrī VDK izteica I. Cālītim oficiālu brīdinājumu, ka šādas viņa darbības "ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm" un "var novest pie nozieguma un saukšanas pie kriminālatbildības". 1983. gada 11. aprīlī arestēts. LPSR Augstākā tiesa 1983. gada septembrī piesprieda I. Cālītim sešus gadus ilgu ieslodzījumu, 1986. gadā atbrīvots. Atmodas laikā darbojies Latvijas Tautas frontē, 1990. gada 4. maijā kā Augstākās padomes deputāts balsojis par Neatkarības deklarāciju.

Lidija Doroņina-Lasmane (1925). L. Lasmane pirmoreiz arestēta 1946. gadā 21 gada vecumā par nacionālo partizānu atbalstīšanu un slēpšanu, par ko Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls viņai piesprieda ieslodzījumu uz pieciem gadiem, tiesību ierobežojumus uz trīs gadiem, kā arī mantas konfiskāciju. Sodu izcieta Austrumurālu labošanas darbu nometnē ("Vosturallag", Sverdlovskas apgabalā), kur smagi saslima ar tuberkulozi. 1951. gadā viņa tika nometināta uz dzīvi Vorkutā, kur apprecējās un mainīja uzvārdu (Doroņina). Nerēķinoties ar Latvijas PSR Kara tribunāla spriedumu, ka nometinājumā jāpavada trīs gadi, vietējās varas institūcijas patvarīgi piesprieda viņai mūža nometinājumu Komi APSR. Tomēr pēc Staļina nāves 1960. gadā viņa atgriezās Latvijā. 1970. gadā arestēta otro reizi par "apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu". Par to LPSR Augstākā tiesa piesprieda ieslodzījumu uz diviem gadiem, ko izcieta Latvijā. Tomēr savu "pretpadomju" darbību viņa turpināja: uzturēja sakarus ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, lasīja "pretpadomju literatūru" utt. 1983. gada represiju laikā LPSR Augstākā tiesa piesprieda L. Doroņinai-Lasmanei piecu gadu ilgu ieslodzījumu, kā arī nometinājumu uz trīs gadiem. Ieslodzījumu viņa izcieta Mordovijas APSR labošanas darbu nometnēs. Sākoties t.s. Gorbačova "pārbūvei", 1987. gadā tika atbrīvota no ieslodzījuma, taču vēl vairākus mēnešus turēta nometinājumā Altaja novadā, 1987. gada vasarā viņa atgriezās Latvijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kādu laiku darbojās Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā.

Gunārs Freimanis (1927–1993). Pirmo reizi arestēts 18 gadu vecumā 1946. gadā par "pretpadomju literatūras izplatīšanu". Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls sodīja viņu ar 10 gadu ieslodzījumu labošanas darbu nometnē. Sodu izcieta Tālo Austrumu nometnē "Sevvostlag". Pēc Staļina nāves amnestēts un 1954. gadā atbrīvots. Pēc atgriešanās Latvijā sāka rakstīt dzejoļus, un daži no tiem publicēti "Karogā", turklāt apstākļu sakritības dēļ žurnāls ar G. Freimaņa dzejoļiem iznāca īsi pēc viņa otrā aresta 1964. gadā. Tiesāts par "pretpadomju aģitāciju un propagandu", LPSR Augstākajai tiesai piespriežot viņam piecus gadus ieslodzījumā. Otro ieslodzījumu izcietis Mordovijas APSR nometnē "Dubravlag". 1969. gadā atgriezies Latvijā. Gan ieslodzījuma laikā, gan pēc tam turpināja rakstīt dzejoļus. Savu dzeju, it īpaši vēsturiskās poēmas (pēc paša apzīmējuma – monologus), lasījis priekšā saviem draugiem un domubiedriem. Tā kā poēmās netrūka alegoriju par Latvijas vēsturi un PSRS okupāciju, čeka 1976. gada kratīšanās izņēma daļu no šiem dzejoļiem, bet pašu G. Freimani brīdināja, ka tiem ir "politiski kaitīgs saturs", kas ir "pretrunā PSRS valsts drošības interesēm". 1983. gadā viņu arestēja trešo reizi un tiesāja kopā ar G. Astru. LPSR Augstākā tiesa G. Freimanim piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem, kā arī nometinājumu uz diviem gadiem. Ieslodzījumu izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnē, bet 1987. gada februārī, dažus mēnešus pirms termiņa beigām, tika apžēlots un atgriezās Latvijā.

Boriss Grezins (1948). Strādādams par elektriķi uz Rīgas traleru flotes bāzes kuģiem 80. gadu sākumā, reisu starplaikos sacerējis dzejoļus, kuros aprakstīja dzīves problēmas Padomju Savienībā. Reisa laikā 1983. gada martā no Spānijas ostas Santakrusas de Tenerifes mēģinājis dzejoļus nosūtīt radio "Svoboda" redakcijai uz Minheni Vācijā. Tomēr viņa vēstuli pārtvēra VDK un izskaitļoja autoru. 1983. gadā pret B. Grezinu tika ierosināta krimināllieta par "pretpadomju aģitāciju un propagandu", dzīvoklī veikta kratīšana, viņš pats arestēts. B. Grezina vajāšana nebija saistīta ar citu togad arestēto lietām. LPSR Augstākā tiesa viņam piesprieda ieslodzījumu uz četriem gadiem, ko viņš sākotnēji izcieta Permas apgabala labošanas darbu nometnē, bet 1985. gadā par "sistemātiskiem režīma pārkāpumiem", "nepakļaušanos administrācijas likumīgajām prasībām" un "nestāšanos uz labošanās ceļa" (t.i., faktiski par atteikšanos sadarboties ar nometnes administrāciju un atzīt savu darbību par noziedzīgu) viņš tika pārcelts uz Čistopoles cietumu. 1987. gadā apžēlots un atbrīvots pirms termiņa beigām, atgriezies uz dzīvi Latvijā, kur sadarbojies ar cilvēktiesību grupu "Helsinki 86". Astoņdesmito gadu beigās B. Grezins izceļojis uz ASV.

Ģederts Melngailis (1951–2021). Strādājot Rīgas rūpnīcā "Latpiščemaš", iepazinies ar Gunāru Rodi, kurš bijis iepriekš tiesāts par "pretpadomju satura literatūras glabāšanu un izplatīšanu", turpinājis uzturēt ar viņu kontaktus arī pēc tam, kad G. Rode pārcēlies uz dzīvi Zviedrijā, informējot par notikumiem Latvijā – dažādiem brīvības ierobežojumiem, VDK represijām utt. No Ģ. Melngaiļa saņemtā informācija tika publicēta latviešu trimdas laikrakstos un radio pārraidēs. Astoņdesmito gadu sākumā Ģ. Melngailis iesaistījās arī "Gaismas akcijas" materiālu izplatīšanā. 1983. gada 5. janvārī arestēts. VDK izmantojis oriģinālu taktiku – lasījis izmeklētāja rakstītos protokolus dienām ilgi un pēc tam, sakot, ka vairs neatceroties pratināšanās teikto, atteicies tos parakstīt. Vēlāk šo faktu, kā arī viņa sakarus ar trimdas latviešiem un veselības problēmas VDK izmantoja kā pamatojumu aizdomām par Ģ. Melngaiļa garīgo nepilnvērtību. 1983. gada jūnijā Rīgas Republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu komisija atzina Ģ. Melngaili par nepieskaitāmu, bet LPSR Augstākā tiesa augustā nozīmēja piespiedu ārstēšanu speciālā psihiatriskajā slimnīcā. "Ārstēšanai" viņu nosūtīja uz Blagoveščenskas sevišķa tipa psihiatrisko slimnīcu Amūras apgabalā. 1987. gadā tās pašas Rīgas slimnīcas ārstu komisija atzina, ka Ģ. Melngaiļa stāvoklis ir uzlabojies un nolēma piespiedu ārstēšanu pārtraukt.

Jānis Rožkalns (1949). Septiņdesmito gadu beigās iesaistījies Latvijas Neatkarības kustībā, veicot pretpadomju propagandas akcijas – skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, "Latvijas Neatkarības Kustības Biļetena" izdošanu u.tml. 1983. gadā arestēts un tiesāts: LPSR Augstākā tiesa piesprieda viņam ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trīs gadiem. Ieslodzījumu izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnēs. 1987. gadā apžēlots un atbrīvots pirms termiņa beigām. Pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistījās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā, bet vēlāk izceļoja uz Vāciju. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas atgriezies Latvijā.

Jānis Vēveris (1954). Jaunībā bijis Latvijas PSR čempions akadēmiskajā airēšanā un PSRS junioru čempions, tomēr paralēli sportam pievērsies nelegālās pretpadomju literatūras lasīšanai un vēlāk arī iesaistījās Latvijas Neatkarības kustības aktivitātēs. 1983. gadā arestēts. Izmeklēšana pret viņu sākotnēji notika krimināllietas pret "Gaismas akciju" ietvaros, tomēr vēlāk dokumenti par J. Vēveri un J. Rožkalnu izdalīti atsevišķā lietvedībā. 1983. gada nogalē LPSR Augstākā tiesa viņam piesprieda ieslodzījumu uz trīs gadiem, ko viņš izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnēs. Atbrīvots pēc piespriestā soda termiņa beigām 1986. gadā.9

 

Kas bija viņu vajātāji un tiesātāji

Pētot padomju režīma īstenotās 1983. gada politiskās prāvas, likumsakarīgi rodas jautājums – kurš tās īstenoja? Kas bija LPSR Valsts drošības komitejas darbinieki, izmeklētāji, prokurori, tiesneši, kas praktiski realizēja "no augšas" (partijas vadības) doto uzdevumu "ideoloģiski disciplinēt" tobrīd vēl ļoti nedaudzos pretošanās kustības dalībniekus?

Nacionālā arhīva virtuālajā izstādē par 1983. gada norisēm okupētajā Latvija lasāms: "Viens no traģiskākajiem aspektiem, kuru parāda 1983. gada politisko prāvu dokumenti, ir fakts, ka vairums no VDK izmeklētājiem, kas 1983. gadā veica šo lietu izmeklēšanu, bija latvieši. Visi tiesneši, kas 1983. gadā iztiesāja šīs lietas, bija latvieši, un arī vairums no tiesas piesēdētājiem (kuru loma un ietekme lietās gan bija tikai formāla) bija latvieši. Visbeidzot, prokurors J. Batarags, kurš uzturēja apsūdzības gandrīz visās 1983. gada politiskajās prāvās (izņemot B. Grezina tiesāšanu) un dažkārt izcēlās ar visai odioziem izteicieniem pat no padomju jurisprudences viedokļa, arī bija latvietis. [..] cik ļoti tuvu garīgai iznīcībai PSRS okupācijas laikā bija novesta liela daļa no latviešu tautas, ja tās pārstāvji piedalījās (ļoti ticams, ka vismaz daļa no tiesnešiem bija spiesti uzņemties šo procesu iztiesāšanu pret savu gribu) represijās pret citiem latviešiem tikai tādēļ, ka tie pauduši komunistiskās partijas un VDK vadītājiem nevēlamus uzskatus. Viņu piedalīšanās šajās prāvās ļāva padomju propagandai atspēkot argumentus par okupācijas varas represijām, norādot, ka dažādus "pretpadomju elementus" nosoda paši latvieši. Plašākā kontekstā tas ilustrē mazo tautu traģēdiju Padomju Savienībā, kad skaitliski nelielas tautas tika pakāpeniski iznīcinātas un/vai asimilētas ar pašu šo tautu pārstāvju palīdzību."

Personisku apliecinājumus šiem vēsturnieku fiksētajiem faktiem sniedz viens no 1983. gada represiju upuriem J. Vēveris rakstnieces Rudītes Kalpiņas pierakstītajās atmiņās, kur viņš raksturo savus vajātājus:10 dzīvokļa kratītāji – VDK apakšpulkvedis Upenieks, "vecā kaluma vīrs, kuš lielījās, ka manos gados tādus kā es spundējis cietumā un sūtījis uz Sibīriju", Arnis Jumītis – "jaunās paaudzes cilvēks, kurš visu ļoti labi saprot, taču karjeras, komfortablas dzīves dēļ gatavs uz visu", pratinātāji – Mārtiņš Neilands "gudrs, inteliģents, viltīgs cilvēks. Oficiālā propaganda džentlmeņu sarunas līmenī", Andris Strautmanis – "jauns supermens", "asāks, niknāks", prokurors Jānis Batarags, "kurš specializējās uz šādām lietām. Viņš bieži piedalījās pratināšanās. Prokuroram jārealizē uzraudzība pār izmeklēšanu, taču Batarags faktiski bija tāds pats pratinātājs. Abi ar Neilandu viens pret otru izturējās kā veci draugi." Advokāte Alma Rauda, kuras "galvenās rūpes bija – lai es tiesā necenstos tēlot varoni [..] mēģināja mani pārliecināt, ka vairs nav jāiet pie Brīvības pieminekļa, ka viss ir mainījies, kādreiz bija viena taisnība, tagad cita". Atskatoties uz savu tiesāšanu, J. Vēveris secina: "No vienas puses, viņai un daudziem citiem neko nevar pārmest, apstākļi parasti ir spēcīgāki par cilvēkiem, taču te ir arī jautājums par nācijas principialitāti."

Līdzīgus atmiņu stāstus ir atstājuši arī vairāki citi 1983. gada represiju upuri. Tajos daudzkārt izskan centīgā politisko lietu prokurora J. Batagara vārds, kā arī tiek nosaukti LPSR Augstākās tiesas tiesneši, kas pieņēmuši spriedumus šajās politiskajās prāvās (visticamāk, arī spriedumi bijuši kaut kādā līmenī iepriekš "saskaņoti"). Tiek pieminēti arī advokāti, kas pildījuši savu, diemžēl vairāk vai mazāk dekoratīvu lomu tiesas sēdēs, kas, J. Vēvera vārdiem runājot, līdzinājās izrādēm. Atzīmēšanas vērts ir fakts, ka G. Astra 1983. gadā atteicās no padomju laikos plaši pazīstamā advokāta un arī universitātes pasniedzēja Imanta Briģa pakalpojumiem, jo domājis, ka tas ir saistīts ar čeku, tā vietā viņu tiesā pārstāvējis advokāts Kārlis Beljānis.

Nacionālā arhīva virtuālajā izstādē ievietotajos dokumentos redzami 1983. gada politisko prāvu tiesnešu un piesēdētāju (padomju tiesu sistēmā bija šāds "vienkāršās tautas pārstāvju" klātbūtnes elements) vārdi (dokumenti ir rokrakstā, tādēļ dažu vārdu atšifrējums šeit var būt arī neprecīzs): Gunāru Astru tiesāja tiesnesis Aivars Krūmiņš un piesēdētāji V. Bitmeta un J. Ņikuļcevs, Jāni Barkānu – tiesnesis K. Grante ar piesēdētājiem P. Jurkānu un A. Sproģi, Intu Cālīti – tiesnese Biruta Puķe, piesēdētāji – I. Miķelsone un L. Niceckis, Lidiju Doroņinu-Lasmani – tiesnesis Aivars Dudars, piesēdētāji – E. Strautiņa un G. Meijers, Gunāru Freimani – tiesnesis Aivars Krūmiņš, piesēdētāji – J. Ņikuļcevs un V. Bitmeta, Borisu Grezinu – tiesnesis I. Grava, piesēdētāji – V. Tiltanova un T. Teteris, Ģedertu Melngaili – tiesnesis A. Dudars, piesēdētāji – E. Strautiņa, G. Meijers, Jāni Rožkalnu un Jāni Vēveri – tiesnesis Uldis Krastiņš, piesēdētāji – M. Grimza un B. Janovskis.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sistemātiska padomju tiesību aizsardzības iestāžu darbības analīze nav veikta – nedz kopējā, nedz atsevišķu personu darbības griezumā. Daļa no tiesnešiem, kam bija saistība ar padomju represijām, no Augstākās tiesas tika atsijāti emocionālās politiskās debatēs, kad Augstākā padome apsprieda tiesnešu kandidatūras 1990. gada 11.un 12. jūnija debatēs.

Žurnālisti savulaik centušies noskaidrot vairāku represijās iesaistīto viedokli, no kuriem vairums atbildes nav snieguši. Preses arhīvos atrodama spilgta odiozā prokurora J. Bataraga liecība:11 "Es nevienu neesmu notiesājis, bet izteicis to laiku likuma viedokli apsūdzības runā. Nevienam spriedumu neesmu parakstījis, par sodu lēma tiesneši. No mūsdienu pozīcijām – es to vairs nedarītu. [..] Arī tagad prokuratūra paliek par pakalpiņu partijām, interešu grupām. Parādiet man tagad kādu prokuroru brīvdomātāju! Nav tādu, nevar būt! [..] Esmu tikai izmeklējis, nevis tiesājis. [..] Mans kritērijs ir bijis un paliks tikai likums. [..] Tas bija politiskais pasūtījums, ja vienā naktī Rīgā bija tik daudz kratīšanu. [..] Bet nelēksim atpakaļ 1983. gadā, kad bija cita valsts iekārta. Ja ir runa par valsts aizstāvību, tad es darītu tāpat. Man vienalga, ko pēc desmit gadiem par mani teiks. Es teikšu: draugi mīļie, tas ir likums. [..] Visu to vidi, kurā bija pretpadomju noskaņojums, vajadzēja paretināt. Komunistiskā partija, kas deva visus norādījumus, – tā toreiz bija mana ideoloģija. Lai viss šai cīņā būtu likumīgi, visu saskaņojām. Tāpēc arī neko nenožēloju. Ne jau man vienam tad jānožēlo. Tā bija sistēma, un aktīvi darbojās daudzi. Ne jau tikai čeka bija vienīgie zvēri. Bija prokuratūra, tiesas. Nevar meklēt vienu vainīgo. Es negribētu melot, bet soda mēru noteikšanā parādījās lielā politika. [..] Ja tu gribēji būt tiesnesis, jau rajonu līmenī bija jāiekļūst nomenklatūrā. Ja partija nedotu piekrišanu, tu taču nebūtu tiesnesis. Tie visi bija pārbaudīti cilvēki. [..] Tā bija tāda skumja valsts, kura baidījās pati savus likumus izpildīt. Čeka politisku apsvērumu dēļ negribēja, lai kaut kur parādās tās vārds. [..] es biju starp diviem dzirnakmeņiem, viss bija skaidrs, un tas bija riebīgi... [..] Katrā sistēmā ir cilvēki, kuriem tā sanāk. Kāpēc mani paņēma darbā – ticēja, ka tas cilvēks ies līdz galam. Es arī gāju. [..] Pirms Astras pēdējā vārda mēs saņēmām informāciju, ka Astras runu taisās ierakstīt magnetofonā. To gribēja darīt viņa tuvinieki. Čeka man prasīja, ko lai dara. Teicu – man vienalga, to var risināt tiesnesis. [..] Viņš klaji ņirgājās par valsti, apvainoja. Tāda bija mana pārliecība, tāpēc es teicu – pārtrauciet to visu! [..] Bet 1983. gada lietas – ne jau es to izlēmu, ne jau es... [..] Prasiet Gorbunovam! Te parādījās politiskās nepieciešamības kritērijs, man tas bija skaidrs, kad saņēmu kārtējās lietas materiālus. Esmu jurists. Tagad tie panti ir izņemti laukā. [..] Ja Gorbunovs ies pie Mātes Latvijas nožēlot grēkus, raudās, es varētu sekot viņam."

Vēsturnieks G. Zelmenis trāpīgi citē Mordovijas lēģerus izgājušo dzejnieku Voldemāru Zariņu:

Tas ir ļoti slikti, ko liek, to dara, ko liek, to dara.
Ir tādi vientieši, lēnprāši, ko liek, to dara, ko liek, to dara.
Un tad licējs ir prom – pazudis, izgaisis, pārģērbies...
Atbildi nu, mazais cilvēk, par lieliem darbiem.12

Viens no Latvijas luterāņu baznīcas 80. gados politiski aktīvās pretpadomju grupas dalībniekiem – mācītājs Guntis Kalme, atbalstot pieminekļa celšanu G. Astram, pamatoti norāda, ka "vēsturiskais taisnīgums daudzos gadījumos nav ticis atjaunots vai ir jau nokavēts. [..] Latvijā bijusi tikai ekonomiskā taisnīguma atjaunošana, bet dvēseles dziedināšana caur lustrāciju diemžēl nav notikusi".13

 

"Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.
Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot"

Gunāra Astras Pēdējais vārds 1983. gada 15. decembrī

 

"A kto takoj Ojar Vacietis?" To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis "Cīņā" ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.

Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.

Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.

Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes.

Agri sāku strādāt. Jau 25 gadu vecumā es biju VEF lielākā ceha, kur strādā ap 2000 cilvēku, priekšnieka vietnieks. Manu sociālo izcelšanos apliecina valsts apsūdzētāja izteikumi par manas sociālās bāzes izpalikšanu maniem "noziegumiem". Mana "sociālā bāze" bija "pareiza". Tāpēc mani centās izvirzīt, man uzticējās, un tāpēc nācās iepazīt administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizācijas "virtuvi". Mani centās iesaistīt Komunistiskajā partijā, atklāti paskaidrojot, ka tālākajai izvirzīšanai man vispirms "jānoformējas politiski".

Man bija jāpiedalās kabinetu apspriedēs, kur par ļaudīm un notikumiem runāja atklāti, saucot lietas to īstajos vārdos, iepriekš sadalot posteņus un izvirzot cilvēkus, kurus vēlāk it kā ievēlēja paši darbaļaudis. "Вот этих пропустим через собрание... Мастером пусть будет Бунте, это ничего, что он латышонок..."

Mans cehs un es Pēterburgas bruņotā apvērsuma 40. gadadienā kā labākie Operas un baleta teātrī tikām svinīgi apbalvoti. Bet 50. gadadienu es sagaidīju ne tik svinīgos apstākļos – Mordovijas APSR galvaspilsētas Saranskas čekas pagrabos...

Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (рижанин Балдерис utt.).

Tas nav netīšām un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas "Straume", ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta.

Man ir skumji, ka bērnudārzos latviešu bērniem neiemāca latviešu tautasdziesmu zelta fondu; ka Rīgas Nameja un Aspazijas bulvāri, Valdemāra un Vaidavas ielas lielmanīgi pārdēvētas Majakovska, Gorkija, Jerjomenko, Sverdlova, Sergeja Ļuļina un daudzos citos vārdos; ka Rīgas galvenās ielas dažādie nosaukumi tik precīzi un padevīgi atspoguļo laikmeta griežus: Aleksandra, Brīvības, Ādolfa Hitlera, Ļeņina iela. Atmiņā uzpeld citi nosaukumi: Alfred Rozenberg Ring, Hermann Göring Ring, von der Goltz Ring utt.

Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam "Latvija" tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša joma: šūšanas firma "Latvija", ziepes "Latvija" u.c. (jāprecizē gan, ka visos šajos gadījumos lietots lielais "L", tātad nav runa par 15. vai 16. gs., bet gan par mūsu gadsimtu).

Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soļa ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: "Чего? Чего? По-русски!"

Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē – gan ieslodzījumā, gan darbā. Ilggadējā pieredze apliecina, ka pietiekami ilgā krievu nācijas dominācija noved pie sekām, kuras es ilustrēšu ar dažiem piemēriem:

  • Mordovijā mordovieši kaunas lietot savu dzimto valodu, cenšas runāt krieviski, uzdoties par krieviem;
  • Mordovijas galvaspilsētas radio ik rītu sniedz 30 minūtes ilgu ziņojumu erzju un mokšu valodās, visu pārējo laiku tiek raidīta Maskava;
  • Mordovijā vienīgi nomaļākajās sādžās ir skolas ar mordoviešu mācībvalodu un arī tikai līdz 4. klasei;
  • Saranskā izdotās avīzes "Mokšen Pravda" rakstu saturā ikviens krievu valodas pratējs var brīvi orientēties – lietākā daļa vārdu iespiesta valstī kultivētajā žargonā, kur krievu vārdiem piekabināta mokšu galotne (kā erzju, tā mokšu ir somugru valodas un tādēļ pilnīgi svešas ir slāviskajai krievu valodai);
  • mūsu kaimiņu – baltkrievu asimilācijas process ir sasniedzis tādu stadiju, ka viņi nevēlas sevi atzīt par baltkrieviem un vārds "belorus" iemantojis nievu un pazemojumu jēgu;
  • bijušajā Ukrainas galvaspilsētā Harkovā no esošajām divām ukraiņu skolām nesen vienu slēdza, bet otra knapi velk dzīvību – skolotāji vervē skolēnus; vecāki grib saviem bērniem labu un vēlas, ka viņi mācās krievu skolās.

Es minēju tikai dažus, man skaidri zināmus un pārbaudāmus faktus no milzīgās masas faktu, kas veido jēdzienu – vēsturiski jauna cilvēku kopība – padomju tauta.

Mūs visus sistemātiski un neatlaidīgi pieradina pie tā, ka ir pilnīgi dabiski rakstīt, runāt, dziedāt un domāt krievu valodā. Citēšu dažus masu informācijas līdzekļos figurējošus jēdzienus: русский лес, р. лен, р. солдат, русская красавица, русская техника, русская зима, русские узоры, русская удаль, русское поле, русский солдат свою верную службу несет.

Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu.

"Sen patiesības akās ūdens rūgts,

ar meliem sajaukts,

nedzisina slāpes..."

Apsūdzības raksta 21. lpp. teikts: "1981. gadā G. Astra savā dzīves vietā izplatīšanas nolūkā pārfotografējis ārzemēs izdotās Agņa Baloža pretpadomju satura grāmatas "Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā" tekstu un izgatavojis šīs grāmatas teksta fotonegatīvus."

Pievērsīšos dažiem dokumentiem, ko citēšu daļēji pēc atmiņas, daļēji – pēc Maskavas laikraksta "Izvestija".

Padomju varas pirmajā dekrētā – "Dekrētā par mieru" – konstatēts, ka jebkurās vēlēšanās citas valsts armijas klātbūtne ir nelikumīga un to rezultāti NAV VĒRĀ ŅEMAMI.

Latvijas Satversme, kuru ir pieņēmusi Latvijas tauta, bet nav to atcēlusi vai izmainījusi, paredz, ka visus valsts dzīves jautājumus izlemj Saeima, izņemot vienu – jautājumu par atteikšanos no valsts suverenitātes. Šo jautājumu var izlemt vienīgi tautas nobalsošanas ceļā.

1920. gada 11. augustā noslēgtā Krievijas–Latvijas miera līguma teksts: "Ievērojot Latvijas tautas noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu, Krievija svinīgi paziņo, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkurām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. No Latvijas agrākās piederības Krievijas impērijai neizriet nekādas sekas."

Neuzbrukšanas un savstarpējās palīdzības līgums noslēgts starp PSRS un Vāciju 1939. gada 23. augustā. Šī līguma slepenie protokoli citēti dokumentā, adresētā PSRS, VFR, VDR un citiem adresātiem, un tā teksts atrodas krimināllietā Nr. 26. Slepeno protokolu fotokopijām ir jābūt Augstākās tiesas rīcībā.

Tālāk norādu uz sekojošiem notikumiem:

  • 1940. gada 17. jūnijā Sarkanās armijas daļas šķērso minētajā miera līgumā saskaņoto un fiksēto Latvijas–PSRS robežu un ienāk Latvijas teritorijā;
  • 1940. gada 21. jūlijā Saeimas (jādomā, tās vienīgās Saeimas, kuras darbību pārtrauca 1934. gada 15. maija apvērsums, taču – kur ir partiju deputāti?) sēdē tiek pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana;
  • 1940. gada 5. augustā PSRS Augstākā padome pēc deputāta Ahumbajeva priekšlikuma apmierina Padomju Latvijas delegācijas lūgumu par uzņemšanu Padomju Savienībā.

Šajā sakarībā rodas jautājums: kāds bija tiesiskais pamats Sarkanās armijas ienākšanai Latvijā 17. jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS–Vācijas līgumam. Ņemot vērā iepriekš norādītos dokumentus – "Dekrētu par mieru", Latvijas Satversmi un Latvijas–PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus:

  • 17. jūnija aktam nebija tiesiska pamata;
  • 21. jūlija aktam nebija tiesiska pamata.

Lūk, kādēļ esmu izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kurā par šiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts un no kā izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt iepriekš minētos apstākļus.

Ja 17. jūniju un 21. jūliju apmainītu vietām, tas ir, ja 17. jūnijā saskaņā ar Latvijas Satversmi, paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika, bet 21. jūlijā Latvijas padomju valdība lūgtu draudzīgās PSRS karaspēku jebkādu iemeslu dēļ ienākt Padomju Latvijā, es respektētu savas tautas gribu, un mani nebūtu, par ko vajāt.

Atļaušos citēt "Izvestiju". Tur 4. lappusē teikts: "Par agresiju tiek atzīta valsts bruņoto spēku ielaušanās vai iebrukums citas valsts teritorijā, vai arī jebkura militāra okupācija, lai arī tai būtu jebkāds pagaidu raksturs, kas ir šādas ielaušanās vai uzbrukuma rezultāts (3. pants)." [Gunārs Astra citē 1983. gada 10. decembra laikrakstu "Izvestija".]

Nekādi jebkura rakstura apsvērumi – politika, ekonomika, militāra vai cita rakstura – nevar kalpot par agresijas attaisnojumu (5. pants.). (Agresijas definīcija, ANO. 1974. g.)

Tajā pašā dienā – 10. decembrī – pasaule atzīmēja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 36. gadskārtu. Šajā deklarācijā starp citu teikts: "Katram cilvēkam ir tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valsts robežām."

Kā ir pasludinājusi padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās deklarācijas prasības. Ja tas ir tā, tad par ko mani tiesā? Nekā cita es taču neesmu izdarījis, tikai izmantojis savas cilvēka tiesības.

Apsūdzībā figurē vārdi "apmelojoši izdomājumi", "apmelota PSRS politika", "no pretpadomju pozīcijām aprakstīts". Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t.i., nav informācija, bet dezinformācija, un tādējādi to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā un tādējādi neizbēgami rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfēru.

Man ir teikts – "aizliegtās grāmatas". Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas – ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum – aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, ka katram jāapgūst papildu kvalifikācija – pašcenzors. Bet – kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga; tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl – noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu "Mucā audzis, pa spundi barots".

Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku – ja šādi argumenti ir.

Pirms deviņām dienām, 6. decembrī, bija Somijas valsts svētki. Helsinkos notika svinīgs kongress, veltīts Neatkarības svētkiem. Somijas valdība un somu tauta saņēma apsveikumus no visas pasaules, arī no Padomju Savienības. Šā gada 5. decembra "Izvestija" atzīmē: "PSRS un Somijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības var būt par piemēru mierīgas līdzāspastāvēšanas politikai..."

Savā laikā vienādi svinīgi Krievija paziņoja, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkādām suverēnām tiesībām gan uz Somijas zemi un tautu, gan uz Latvijas zemi un tautu, ievērojot šo tautu noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu.

Kādēļ tad Rīgā 18. novembrī nesanāca svinīgais kongress? Kādēļ 18. novembris netiek atzīmēts? Kāpēc "Izvestija" neraksta: "PSRS un Latvijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības..."?

Lūk, tā iemesla dēļ, ka divi noziedznieki – Ribentrops (tiesāts un pakārts Nirnbergā) un Vjačeslavs Molotovs (netiesāts un nepelnīti aizmirsts pabeidz savas dienas kā personālais pensionārs politisko līķu rezervātā Piemaskavā) 1939. gada 23. augustā parakstīja slepenu vienošanos par "dzīves telpas" sadalīšanu Baltijā; un ne tikai Baltija viņiem maisījās pa kājām.

Rezumēju.

Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentē un šo lenšu glabāšana.

Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt – ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.

Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.

Apsūdzības uzturētājs norādīja, ka esmu bijis notiesāts par "noziegumu pret savu tautu un dzimteni". Šie zaimi neprasa nekādu atspēkojumu. Atgādināšu vienīgi: kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.

Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību.

Paldies par uzmanību!


Nacionālā arhīva virtuālajā izstādē "Tiesas procesi pret Gunāru Astru" (http://www.archiv.org.lv/astra/index.php?id=301) publicēta LPSR Augstākajā tiesā notikušā tiesas procesa oficiālajā protokolā fiksētā Gunāra Astras teiktā Pēdējā vārda versija, vienlaikus norādot, ka tas ir ievērojami īsāks nekā teksts, ko pierakstījuši tiesas procesa klausītāji. Ir ziņas, ka vairāki zālē sēdošie procesa klausītāji Pēdējo vārdu ir pierakstījuši ar roku, bet divi – fiksējuši magnetofona lentē. Jau pēc dažām dienām Pēdējo vārdu atskaņoja radiostacija "Brīvā Eiropa", ko varēja dzirdēt arī okupētajā Latvijā. Taču Latvijas Nacionālā arhīva krājumā šāds ieraksts pagaidām nav nonācis. No tiesas sēdēs klausītāju fiksētajiem materiāliem G. Astras Pēdējais vārds vēlāk izplatījās Latvijā un pasaulē (tika tulkots arī krievu, angļu u.c. valodās). Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā nav ziņu par to, kur palikušas paša G. Astras rakstītās piezīmes ar Pēdējā vārda tekstu. "Jurista Vārdā" izmantots G. Astras Pēdējā vārda teksts, ko publicējis Okupācijas muzejs.


RAKSTA ATSAUCES /

1. Šādi savus un G. Astras kopīgos politiskos mērķus definē viņa līdzgaitnieks Jānis Rožkalns, skat. Okupācijas muzeja 2021. gada 22. oktobrī par godu G. Astras 90 gadu jubilejai rīkotās konferences videoierakstu. Pieejams: https://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/latvijas-brivibas-cinitajam-gunara-astram--90-1053/

2. Skat. G. Zelmeņa publikācijas žurnālos "Latvijas Arhīvi", 2014, Nr. 3/4, un "Domuzīme", 2018, Nr. 4.

3. Zelmenis G. Andropova ēna pār Latviju. Domuzīme, 2018, Nr. 4, 77.–78. lpp.

4. Fragmentus čekas protokola par kratīšanu A. Lēvalda dzīvesvietā un viņa nāvi skat.: http://www.archiv.org.lv/1983/index.php?id=302

5. Par 20. gs. 80. gadu politiskajām prāvām, īpaši to izmeklēšanu un nodarījumu kvalifikāciju no padomju krimināltiesību skatpunkta plašāk skat.: Zelmenis G. Valsts drošības komiteja un divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu politiskās represijas okupētajā Latvijā: izpētes iespējas. Krājums "VDK izpēte", ko izdevusi LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija. Pieejams: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vdkkomisija/VDKkomisija_raksti_1sejums_Totalitarisma-sabiedribas-kontrole-un-represijas_2016-03-30marts.pdf

6. Informācijai izmantoti arhīva materiāli un komentāri, kas pieejami Latvijas Nacionālā arhīva virtuālajā izstādē "1983. gada politiskās prāvas okupētajā Latvijā". Skat.: http://www.archiv.org.lv/1983/

7. Arhīvu informācija (lietiskie pierādījumi, apsūdzības, tiesas sēžu protokoli, spriedums) par 1961. un 1983. gada politiskajām prāvām pret G. Astru ar komentāriem pieejama Latvijas Nacionālā arhīva virtuālajā izstādē "Tiesas procesi pret Gunāru Astru". Skat.: http://www.archiv.org.lv/astra/index.php?id=301. Par G. Astru veidotas vairākas dokumentālās filmas, sarakstītas grāmatas un publikācijas presē (avotu apkopojumu skat., piemēram, Nacionālās enciklopēdijas šķirklī: https://enciklopedija.lv/skirklis/130471-Gun%C4%81rs-Astra). Drīzumā gaidāma jauna dokumentālā filma "Gunārs Astra. Pret straumi", kā arī "Latvijas Vēstneša" apgādā iznāks Arņa Šablovska grāmata par G. Astru. Daudzas ar G. Astru saistītas piemiņas lietas viņa ģimene nodevusi glabāšanā Okupācijas muzejam.

8. Tiesas procesa klausītāju pierakstīto G. Astras Pēdējo vārdu publicējam pilnībā.

9. Jāņa Vēvera atmiņas par darbību nacionālās pretošanās kustībā, padomju represijām un Latvijas neatkarības atjaunošanu skat.: Ordeņa lielvirsnieks Jānis Vēveris. Latvijas Vēstnesis, 20.08.1999., Nr. 264/267. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/18583

10. Kalpiņa R. Tagad, kad patiesība noskaidrota. Intervija ar Jāni Vēveri. Avots, 01.08.1989., Nr. 8, 56.–63. lpp. Pieejams: periodika.lv

11. Upleja I., Titavs D. Ne jau es izlēmu notiesāt disidentus. Diena, 24.09.1997. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/ne-jau-es-izlemu-notiesat-disidentus...-10017294

12. Zelmenis G. Andropova ēna pār Latviju. Domuzīme, 2018, Nr. 4, 79. lpp.

13. Kalme G. Karavīrs Gunārs Astra. Latvijas Avīze, 27.10.2021., Nr. 206.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Gailīte D. "Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu...". Jurista Vārds, 16.11.2021., Nr. 46 (1208), 18.-26.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 16. Novembris 2021 /NR. 46 (1208)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
:):):):):):)
17. Novembris 2021 / 16:05
8
ATBILDĒT
Izlasot Batarga tekstu, es saprotu - viņš bija principiāls "tiesiskas valsts" aizstāvis - likums pāri visam!!!! Vai tad ne tagad tāpat? Tiesiskums un taisnīgums arī pie mums nav viens un tas pats.
Žēlīgi > :):):):):):)
18. Novembris 2021 / 12:05
0
ATBILDĒT
Žēl ļautiņu, kas joprojām nesaprot vai izliekas nesaprotam nepārvaramo atšķirību starp demokrātisku un tiesisku valsti, kur likumus pieņem brīvās vēlēšanās pieņemts parlaments (kāds nu kuro reizi tautai sanāk) un likumu piemēro neatkarīga tiesa, no totalitāras valsts, kur likumus pieņem viena partija un šos likumus piemēro šīs vienas partijas pilnībā kontrolēts represīvais aparāts. Totalitāru valsti neviens pie pilna prāta esošs nesauc par tiesisku valsti. Un Bataragu neviens arī par "tiesiskuma" kalpu nevar saukt. Tieši tik vienkārši.
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties