Digitālo tehnoloģiju attīstība ir ļāvusi izstrādāt dažādus uzņēmējdarbības modeļus, kuru pamatā ir digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegāde, vienlaikus radot daudzus jaunus izaicinājumus. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir, kā pārvarēt pašreizējo situācija, kad patērētāju personas dati tiek iegūti bez maksas no tiešsaistes pakalpojumiem un izmantoti, lai ietekmētu patērētāju uzvedību.¹ Šiem jautājumiem Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) šobrīd meklē risinājumus un izstrādā jaunu tiesisko regulējumu, tostarp Digitālo pakalpojumu tiesību aktu.² Tomēr šie jautājumi nav jauni un jau ilgstoši ir bijuši aktuāli ES tiesiskā regulējuma kontekstā.

Lai varētu izmantot digitālo tehnoloģiju sniegtās iespējas, ES kā vienu no prioritātēm izvirzīja vienotā digitālā tirgus izveidi. 2015. gada 6. maijā Eiropas Komisija publicēja Eiropas Digitālā vienotā tirgus stratēģiju.³ Tās mērķis bija izveidot tādus tirgus apstākļus, kur patērētāji un uzņēmumi var bez grūtībām piekļūt tiešsaistes darbībām un tās izmantot godīgas konkurences apstākļos un kur tiek nodrošināts augsts patērētāju un personas datu aizsardzības līmenis. Lai šo mērķi sasniegtu, stratēģijā kā viens no uzdevumiem tika izvirzīts izstrādāt e-komercijas regulējumu, kuram uzņēmumi un patērētāji var uzticēties, paredzot saskaņotus ES noteikumus digitālā satura pirkumiem tiešsaistē.

Šīs iniciatīvas rezultātā 2019. gada 20. maijā tika pie- ņemtas divas saistītas ES direktīvas – Eiropas Parla­menta un Padomes Direktīva (ES) 2019/771⁴ (turpmāk – Patērētāja pirkuma direktīva) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/770⁵ (turpmāk – Digitālā satura direktīva). Abas direktīvas ir vērstas uz augstāku patērētāju tiesību aizsardzību attiecībā uz pirkuma līguma noslēgšanu un izpildi. Lai pārņemtu direktīvu prasības, ir izstrādāti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas šī gada oktobrī ir iesniegti izskatīšanai Saeimā.