Šis viedokļraksts sagatavots pēc "Jurista Vārda" redakcijas aicinājuma sniegt komentāru par Satversmes tiesas 2021. gada 7. oktobra spriedumu lietā Nr. 2020-59-011 (turpmāk – Spriedums), ar kuru skarta trauslā robeža starp personas tiesībām uz īpašumu un sabiedrības interesēm, kuru vārdā šīs tiesības noteiktos gadījumos pieļaujams ierobežot.
Domājams, Satversmes tiesa ar savu Spriedumu ir viesusi cerību staru daudzu, jo īpaši pilsētās bāzētu nekustamo īpašumu īpašnieku sirdīs, proti, ka tie beidzot ir tapuši sadzirdēti, saprasti un Satversmē noteiktās tiesības uz īpašumu, kuras nedrīkst tikt nepamatoti ierobežotas, nav vien tiesiski eleganta frāze. Runa ir par lietu, kura Satversmes tiesā tika ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma "Par Ceļu satiksmes likuma2 (turpmāk – CSL) 7.1 panta trešās daļas (turpmāk – Apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes3 (turpmāk – Satversme) 105.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-16:30 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
