7. Decembris 2021 /NR. 49 (1211)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesvedība administratīvajā tiesā – efektīvs personas pamattiesību aizsardzības līdzeklis
Mg. iur.
Lāsma Lipkina
Satversmes tiesas tiesneša palīdze 
Mg. iur.
Madara Šenbrūna
Satversmes tiesas tiesneša palīdze 

Latvijas Republikas Satversmes1 (turpmāk – Satversme) 85. pants noteic, ka Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa aizsargā Satversmes augstāko juridisko spēku un konstitucionālo taisnīgumu, tostarp uzrauga valsts varas orgānu darbību un varas dalīšanas principa korektu ievērošanu. Satversmes tiesas likuma2 17. panta pirmās daļas 11. punkts noteic, ka tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai ir personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Tādējādi viens no Satversmes tiesas īstenotās konstitucionālās kontroles pamatuzdevumiem ir arī kā galīgajam tiesību aizsardzības mehānismam nodrošināt ikvienai personai Satversmē ietverto pamattiesību ievērošanu. Savukārt administratīvās tiesas vienlaikus gan nodrošina personas aizsardzību pret izpildvaras prettiesisku rīcību, gan īsteno varas dalīšanas principu attiecībās starp izpildvaru un tiesu varu.3 Administratīvā procesa likuma4 2. pants noteic, ka viens no šā likuma pamatmērķiem ir nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu. Tādējādi publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu tieši administratīvās tiesas ir primārais un tādējādi arī viens no būtiskākajiem pamattiesību aizsardzības mehānismiem.

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrajā daļā konkretizēts subsidiaritātes princips. Tas Satversmes tiesas procesā paredz, ka persona ir tiesīga iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai vienīgi gadījumā, ja viņa ir izmantojusi visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem vai arī ja personai šādu iespēju nav. Šāda prasība ir attiecināma uz tādiem gadījumiem, kad tiesību norma skārusi personas pamattiesības ar tiesību piemērošanas aktu, un tās jēga sakņojas uzskatā, ka valsts izveidotajam tiesību aizsardzības mehānismam (valsts pārvaldes hierarhiskajai uzbūvei, vispārējās jurisdikcijas tiesu vai administratīvo tiesu instanču sistēmai) pirmajam ir jābūt tādam, kurā, pareizi piemērojot tiesību normas, pārbaudītu un novērstu personas pamattiesību aizskārumu.5 Tādējādi tiek uzsvērta arī šādu vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu nozīme cilvēka pamattiesību aizsardzībā.6

Administratīvā procesa likums administratīvajai tiesai paredz noteiktu kompetenci tiesību normu juridiskā spēka hierarhijas kontrolē (likuma 104. panta otrā un trešā daļa). Šīs kontroles apjoms ir atkarīgs no tā, kurā tiesību normu hierarhijas līmenī atrodas piemērojamā norma. No tā savukārt atkarīgs, vai administratīvā tiesa ir uzskatāma par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekli Satversmes tiesas likuma izpratnē jeb reālu un efektīvu personas pamattiesību aizsardzības līdzekli. Ja persona ir vērsusies Satversmes tiesā, lūdzot veikt likuma satversmības kontroli, un apstrīdētā norma ir imperatīva, proti, tā ir formulēta nepārprotami, persona atrodas šīs normas tvērumam tipiskā situācijā un nav šaubu par normas piemērošanu konkrētajā gadījumā, Satversmes tiesas likums neprasa personai izsmelt formāli pastāvošas iespējas vērsties administratīvajā tiesā.7 Šādā gadījumā vienīgais veids, kādā administratīvā tiesa varētu novērst attiecīgo pamattiesību aizskārumu, būtu pašai ar pieteikumu vērsties Satversmes tiesā, jo Administratīvā procesa likuma 104. panta otrās daļas pirmais teikums noteic: "Ja tiesa uzskata, ka tiesību norma neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai." Savukārt, ja persona uzskata, ka Ministru kabineta noteikumu vai pašvaldības saistošo noteikumu norma neatbilst augstāka juridiska spēka normai, tad vispārīgi atzīstams, ka administratīvajai tiesai ir iespējas atrisināt lietu, novēršot zemāka un augstāka ranga normu neatbilstību (Administratīvā procesa likuma 104.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties