Bērns kā tiesību subjekts un tā tiesībspēja, rīcībspēja

Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības likums regulē pamatnosacījumus, saskaņā ar kuriem kontrolējama bērna uzvedība un nosakāma viņa atbildība, tas reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus.¹ Šajā likumā ietvertie pamatnosacījumi jāievēro visiem bērnu (bērns šajā pētījumā – persona līdz 18 gadiem) tiesību aizsardzības subjektiem, t.i., bērna vecākiem (adoptētājiem), audžuģimenēm un aizbildņiem, izglītības, kultūras, veselības aprūpes un bērnu aprūpes iestādēm, valsts un pašvaldību institūcijām, arī darba devējiem, sabiedriskām organizācijām un citām fiziskām vai juridiskām personām, kuru darbība saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem.² Bērnu tiesību aizsardzības subjekts ir arī izglītības iestāde, kuru apmeklē bērni. Savukārt bērni arī ir pilntiesīgi tiesību subjekti. Proti, viņi ir visu cilvēktiesību un pamattiesību labuma guvēji, kā arī īpaša regulējuma subjekti, ņemot vērā viņu īpatnības,³ t.i., tiem var piederēt tiesības, var tikt uzlikti pienākumi. Rīcībspēja bērnam var arī nebūt, jo pietiek ar tiesību subjekta statusa pasīvo pusi, t.i., tādu tiesību subjektu vietā, kam nav rīcībspējas, rīkojas aizbildņi vai pilnvarnieki, kam ir tiesībspēja un rīcībspēja.⁴ Civillikumā noteikts, ka tēvs un māte uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi.⁵ Secināms, ka līdz ar to viņiem ir kā tiesībspēja, tā arī rīcībspēja. Jāatceras, ka pret bērnu veikta rīcība vai pieņemti lēmumi vērtējami no to ietekmes uz konkrēto bērnu. Respektīvi, vai ar tiem būtiski tiek ierobežotas bērna cilvēktiesības.⁶ Lai gan bērni nav rīcībspējīgi, tie ir tiesību un pienākumu subjekti.⁷ Bērnu tā personiskajās un mantiskajās attiecībās pārstāv vecāki jeb dabiskie aizbildņi, jo Civillikums skaidri nosaka: "Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās."⁸ Līdz ar to, vērtējot nepilngadīgo jeb bērnu rīcības tiesisko pusi, nedrīkst aizmirst, ka tiem trūkst rīcībspējas,⁹ tos pārstāv vecāki (likumiskie pārstāvji), kā arī viņi ir cilvēktiesību subjekti ar tiesībām un pienākumiem. Tajā pašā laikā bērns ir īpašu tiesību subjekts, būdams mazāk aizsargāts savas pieredzes dēļ, u.tml.

Ko un kādēļ pārmeklēt

Masu mediji ziņo, ka, piemēram, policijas reidos Ādažu un Carnikavas skolās izņemti bezdūmu tabakas izstrādājumi u.tml.¹⁰ Savukārt ASV kopš 1999. gada bērni ir sarīkojuši vismaz 145 apšaudes skolās, 80 procentos ierocis ticis paņemts no bērna vai radinieku, vai draugu mājām.¹¹ Krievijas masu informācijas avoti ziņoja, ka Permas apgabalā skolēns sācis šaut skolā, bet neviens nav cietis.¹² Šie fakti mudināja veikt detalizētāku analīzi par nepilngadīgo skolēnu (vecumā no sešiem līdz 18 gadiem) pārmeklēšanas un pārbaudes, kā arī mantu konfiskācijas tiesiskajiem aspektiem. Šī raksta mērķis ir noskaidrot, kādas ir izglītības iestādes pedagogu, direktoru vai atbalsta personāla (sociālais pedagogs, psihologs u.tml.) tiesības pārmeklēt un arī konfiscēt aizliegtās mantas izglītības iestādē.

Latvijas tiesību aktos noteikts, ka viena no izglītības iestādes vadītāja funkcijām ir organizēt drošības pasākumus izglītības iestādē un tās rīkotajos pasākumos, kā arī gadījumos, ja izglītojamais apdraud savu vai citu personu drošību, veselību vai dzīvību. Izglītības iestādes vadītājam ir jāziņo pašvaldības policijai vai Valsts policijai, ja ir saņemta informācija vai rodas pamatotas aizdomas par alkohola, narkotisko, toksisko vai psihotropo vielu, gāzes baloniņu, gāzes pistoļu un šaujamieroču neatļautu iegādāšanos, lietošanu, glabāšanu, realizēšanu, kā arī pamudināšanu tos lietot izglītības iestādē vai tās teritorijā, t.