Šā gada 4. martā, atklājot administratīvās justīcijas simtgadei Latvijā veltīto jubilejas gadu, Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa norādīja: "1921. gada 4. marta Likums par administratīvām tiesām deva iespēju vērtēt administratīvo aktu likumību un privātpersonas tiesību un interešu aizskārumu (3. un 5. pants). Pirms 100 gadiem tika iedibināta tradīcija, kuru šodien īsteno administratīvā tiesa."¹

Personas tiesību vai interešu aizskārums bija priekšnoteikums personas tiesībām vērsties tiesā administratīvā procesa kārtībā (turpmāk arī – pieteikuma tiesības) starpkaru periodā un ir joprojām. 1921. gada Likuma par administratīvām tiesām² 5. pantā bija norāde uz interešu vai tiesību tiešu aizskārumu, savukārt spēkā esošā Administratīvā procesa likuma³ 31. panta otrajā daļā minēts tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Kas tika saprasts ar tiesībām un interesēm administratīvajā procesā tiesā 20. gadsimta 20.–30. gados, un kas tiek saprasts mūsdienās? Iespējams, tiem, kuri saskārušies ar administratīvo procesu tiesā, atbilde būtu – subjektīvās publiskās tiesības. Taču jau pagājušā gadsimta 30. gados profesors Kārlis Dišlers rakstīja: "Kas tad nu jāsaprot zem intereses ‘Admin. tiesu lik.’ 5. panta nozīmē? Acīm redzot, ne tā interese, kas no likuma garantēta kā subjektīva tiesība, jo tā būs subjektīvā tiesība pate."⁴

Rietumu tiesību lokam piederīgo valstu nacionālajās administratīvajās tiesībās jau kopš 19. gadsimta sākuma iezīmējas divi pieteikuma tiesību modeļi: viens vērsts uz subjektīvo publisko tiesību aizsardzību (rights-based – angļu val., Verletztenklage – vācu val.), raksturīgs, piemēram, Vācijai, otrs – vērsts uz interešu aizsardzību (interest-based – angļu val., Interessentenklage – vācu val.), raksturīgs, piemēram, Francijai.⁵ Uz subjektīvo publisko tiesību aizsardzību vērstā pieteikuma tiesību modelī, lai atzītu personas pieteikuma tiesības, nepieciešams konstatēt subjektīvās publiskās tiesības, kuru priekšnoteikums parasti ir materiālo tiesību norma. Savukārt uz interešu aizsardzību vērstā pieteikuma tiesību modelī, lai atzītu personas pieteikuma tiesības, parasti ir pietiekami ar personas tiešu interesi (ieinteresētību), tostarp ekonomisku vai morālu, un šai interesei nav jābūt pamatotai ar tiesību normu.

Raksta mērķis ir noskaidrot, kas ar tiesībām un interesēm kā pieteikuma tiesību pamatu tika saprasts Senāta Administratīvā departamenta (turpmāk arī – Senāts) praksē un tiesību doktrīnā starpkaru periodā un tiek saprasts mūsdienās, vai šajā ziņā pastāv pēctecība, kā arī identificēt Latvijā pastāvošo administratīvi procesuālo pieteikuma tiesību modeli.

1. Intereses vai tiesības 1921. gada Likuma par administratīvām tiesām 5. pantā

1921. gada Likuma par administratīvām tiesām 5. pantā bija noteikts, ka sūdzības, kas paredzētas 3. panta "b" un "c" punktā, var celt, ja ar lēmumu, rīkojumu,⁶ rīcību vai nolaidību ir "tieši aizskartas sūdzētāja intereses vai tiesības". Šī norma bija aizgūta no Krievijas Pagaidu valdības 1917. gada Nolikuma par administratīvām tiesām 11. panta, kas paredzēja līdzīgu regulējumu.⁷

To, kas tika saprasts ar interesēm vai tiesībām starpkaru periodā, atklāj Senāta spriedumi, kas "autoritatīvi dokumentē Latvijas tiesību attīstību".⁸ Starpkaru periodā Senāta Administratīvais departaments izsprieda ap 30 000 lietu,⁹ oficiālajos krājumos publicējot ap 1500 spriedumu.¹⁰ Spriedumu krājumos tika publicēti tie spriedumi, kuriem bija principiāla nozīme tiesu prakses vienveidības veicināšanai.¹¹ Šo krājumu rādītājos atsauce uz Likuma par administratīvām tiesām 5. pantu ir norādīta 21 reizi.¹² Papildus minētajam tika izdoti arī Senāta spriedumu izvilkumu privātie izdevumi, kā arī kopš Senāta Spriedumu biroja izveidošanas 1938. gadā apkopotas tiesiskās atziņas vai tēzes, "kam principiāla nozīme un juridisks svars vai interese".¹³ Lai gan rakstā sniegts neliels ieskats starpkaru periodā publicētajos Senāta spriedumos, tie uzskatāmi par Senāta Administratīvajam departamentam raksturīgiem konkrētajā jautājumā.