I. Pieteikums par faktisko rīcību pirms APL spēkā stāšanās

Faktiskā rīcība ir jauns tiesību institūts Latvijā, jo līdz brīdim, kad tās definīcija un tiesiskais regulējums tika iekļauts Administratīvā procesa likumā⁵ (turpmāk – APL), šāds jēdziens netika izmantots ne normatīvajos aktos,⁶ ne tiesu nolēmumos, ne juridiskajā literatūrā.

K. Dišlers savā grāmatā "Ievads administratīvo tiesību zinātnē" gan ir norādījis, ka publisko iestāžu administratīvā darbība iedalās tehniskā darbībā (tehniskos aktos) un juridiskā darbībā.⁷ Kā ir skaidrojis K. Dišlers, administratīvie juridiskie akti iedalās normatīvos jeb administratīvi leģislatīvos aktos, administratīvi jurisdiktīvos aktos un konkrētos administratīvi juridiskos aktos. Pēdējo izpratne lielā mērā atbilst mūsdienu izpratnei par administratīvu aktu.⁸ Par administratīvi tehnisko darbību jeb administratīvi tehniskajiem aktiem K. Dišlers savukārt ir norādījis, ka tie izpaužas dažādu speciālistu darbībā, piemēram, valsts aizsardzības darbs militāro speciālistu vadībā Kara resorā, tautas veselībai veltītais ārstu un farmaceitu darbs Tautas labklājības resorā, tautas izglītībai veltītais darbs Izglītības resorā, inženieru un tehniķu darbs Satiksmes resorā (piemēram, inženieris dzelzceļa būves un remonta darbos), kā arī mašīnrakstītāja, reģistratora, arhivāra darbs u.tml.⁹ Pirmšķietami šie tehniskie akti vairāk atbilst mūsdienu izpratnei par valsts pārvaldes iekšējām darbībām un vienkāršajām valsts pārvaldes darbībām, nevis faktisko rīcību. Tomēr šis vispārīgais tehnisko aktu raksturojums principā varētu aptvert arī faktisko rīcību mūsdienu izpratnē. Taču K. Dišlers norāda, ka juristiem juridiski nozīmīgi ir tikai administratīvi juridiskie akti un administratīvo tiesību zinātne pārvaldes tehniskās darbības jeb tehniskos aktus nepēta.¹⁰ Līdz ar to grāmatā nav plašāk skaidrots pārvaldes tehnisko aktu jēdziens, un tādējādi nav iespējams izvērtēt, vai tehniskie akti K. Dišlera izpratnē ietvēra arī faktisko rīcību mūsdienu izpratnē.

Šajā ziņā Vācijā situācija bija līdzīga. Lai arī jau 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā zinātniskajā literatūrā, izmantojot dažādus terminus, tiek minētas pārvaldes vienkāršās jeb parastās darbības, kas ietver arī faktisko rīcību mūsdienu izpratnē, tomēr šī tiesību institūta nopietnāka izstrāde administratīvo tiesību zinātnē notika tikai 20. gs. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā. Savukārt padziļināta tiesību zinātnieku interese par šo tiesību institūtu radās tikai 20. gs. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā.¹¹

Ievērojot minēto, nav pārsteidzoši, ka 1921. gada 4. marta Likumā par administratīvām tiesām nav minēta ne faktiskā rīcība, ne valsts pārvaldes tehniskie akti. Tomēr šis likums noteica, ka privātpersonas tiesā var vērsties ne tikai par iestāžu vai amatpersonu lēmumiem un rīkojumiem, bet arī rīcību (3. panta 2. punkts), ja ir tieši aizskartas sūdzētāja intereses vai tiesības (5. pants). Arī šā likuma 4. pantā bija norādīts, ka sūdzības pamats var būt citstarp izvairīšanās no darbības, kuru likums vai obligatorisks rīkojums uzliek par pienākumu (c punkts) un lietas vilcināšana (d punkts). Savukārt atbilstoši likuma 42. panta c un d punktam privātpersonas sūdzības apmierināšanas gadījumā tiesa citstarp varēja uzdot iestādei vai amatpersonai izpildīt noteiktu rīcību, ja tā viņai no likuma vai ar valdības rīkojumu priekšā rakstīta vai vajadzīga, lai atjaunotu likumīgu kārtību vai sūdzētāja tiesības, vai arī uzdot atturēties no noteiktas rīcības.¹²

K. Dišlers ir skaidrojis, ka rīcībai vai nolaidībai šo normu izpratnē vajadzētu būt "kaut cik noteiktai, t.i., tādai, kas izpaudusies kādos aktos vai vismaz parādījusies kā darbība vai izturēšanās, ko var noteikti apzīmēt un raksturot. [..] rīcība laikam dažreiz varētu būt raksturota kā izvairīšanās no likumīga pienākuma pildīšanas vai lietas vilcināšana. [..] nolaidība [..] laikam arī būtu jāved sakarā ar pienākuma nepildīšanu vai lietas vilcināšanu".¹³

Tā kā šajās normās ir runa par iestāžu un amatpersonu rīcību un nolaidību un tiesa var gan uzdot veikt noteiktu rīcību, gan aizliegt veikt noteiktu rīcību, tad, skatoties uz šo tiesisko regulējumu "šodienas acīm", tur varētu ielasīt iespēju vērsties tiesā par iestādes faktisko rīcību mūsdienu izpratnē, tostarp bezdarbības formā. Taču autorēm neizdevās atrast nevienu piemēru Latvijas Senāta praksē, kas to apstiprinātu. Tas sakrīt ar K. Dišlera novēroto, ka, "cik var spriest pēc publicētajiem Senāta Administratīvā departamenta spriedumiem, publisko iestāžu rīcība un nolaidība arī tikpat kā nemaz netiek lietotas par protestu un sūdzību priekšmetiem".