I. Vispārīgie jautājumi

1. Latvijas Republikas Satversme un Latvijai saistošie starptautiskie tiesību akti nodrošina, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Prokurora kā tiesu varas amatpersonas pienākumos ietilpst pārstāvēt valsti, atbildēt par kriminālprocesa uzraudzību un vadīšanu, kriminālvajāšanu un valsts apsūdzības uzturēšanu tiesā, kā arī veikt citas likumos noteiktās funkcijas.

2. Neatkarīgs un godprātīgs prokurors ir būtisks priekšnoteikums demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma un taisnīguma garantēšanai. Prokuroram savas neatkarības un godprātības saglabāšanai ir jāievēro, jāuztur un jāpilda augstākie uzvedības standarti. Latvijas Prokuroru ētikas kodeksa (turpmāk – Kodekss) noteikumi jāinterpretē un jāpiemēro atbilstīgi šīm garantijām.

3. Ņemot vērā, ka prokuroram tiek izvirzītas paaugstinātas uzvedības prasības, gan pildot amata pienākumus, gan privātajā dzīvē, Kodeksā noteikti prokuroru ētikas principi, kas papildina citos normatīvajos aktos pastāvošās tiesību un ētikas normas, kuras ir saistošas prokuroram.

II. Neatkarība

4. Prokurors, pildot savus amata pienākumus, ir neatkarīgs savos lēmumos un savā rīcībā, tā saskan ar Latvijas Republikas Satversmi un citiem normatīvajiem aktiem.

5. Prokurors, pildot savus amata pienākumus, ir brīvs no atsevišķas personas, personu grupas, politiskas partijas interesēm, bailēm no kritikas, kādas sabiedrības daļas protestu ietekmes un nepieļauj ģimenes, politisko, finanšu vai citu interešu ietekmi uz savu rīcību vai lēmumiem.

6. Prokurors nepieļauj privātu vai ārēju interešu ietekmi uz prokuratūras neatkarību. Prokurors apzinās, ka prokurora panākumi vai kļūdas tiks vērtēti kā Latvijas valsts ieguvumi vai zaudējumi.

7. Prokurora amats nav savienojams ar piederību pie tādām sabiedriskajām organizācijām, kas var radīt kļūdainu priekšstatu par prokurora neatkarību vai godprātību vai grauj prokurora amata prestižu.

8. Prokurors neizmanto prokuratūras prestižu savu vai citu personu privāto interešu virzīšanai un pēc iespējas nepieļauj citām personām radīt iespaidu, ka tās sava īpašā stāvokļa dēļ var ietekmēt prokuroru.

III. Objektivitāte

9. Prokurors savus amata pienākumus pilda objektīvi, neitrāli un bez aizspriedumiem, ievērojot taisnīgumu, nevainīguma prezumpciju un personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, un nerada nepamatotas privilēģijas personām.

10. Prokurors veic savus amata pienākumus, neietekmējoties no individuālas intereses, kādas sabiedrības daļas vai plašsaziņas līdzekļu spiediena.

11. Prokurors izvairās no vārdiem un runas, žestiem vai citas darbības, kuras varētu radīt kļūdainu uztveri par prokurora objektivitāti vai aizspriedumainību, izvairās paust vai atbalstīt uzskatus, kas uztverami kā diskriminējoši personas rases, dzimuma, reliģijas, nacionalitātes, invaliditātes, vecuma, seksuālās orientācijas, mantiskā stāvokļa vai sociālā statusa dēļ.

12. Prokuroram ir pienākums atteikties no lietas izskatīšanas, ja viņš nespēj pieņemt objektīvu lēmumu vai ja pastāv apstākļi, kas dod pamatu apšaubīt prokurora objektivitāti, arī tad, ja šaubas par prokurora objektivitāti izraisa darbības, kas veiktas pirms viņa iecelšanas prokurora amatā.

IV. Tiesiskums

13. Prokurora rīcība un lēmumi ir pamatoti vienīgi ar normatīvajiem aktiem un lietā noskaidrotajiem apstākļiem.

14. Prokurora lēmumi un rīcība ir pārdomāta, pamatota, tiesiska un vērsta uz apstākļu pilnīgu noskaidrošanu. Prokurors pēc iespējas informē sabiedrību par pieņemto lēmumu vai rīcību, to motīviem un argumentiem.

15. Prokurors sniedz patiesu informāciju jebkurai personai amata pienākumu izpildes laikā. Prokurors piemēro visus viņam pieejamos līdzekļus, lai novērstu sekas kļūdainu vai nepatiesu ziņu sniegšanai, un rīkojas atbilstoši, lai stiprinātu tiesiskumu un nodrošinātu jurisdikcijas efektīvu darbību.

V. Kompetence

16. Prokurors regulāri papildina, attīsta un pielieto savas profesionālās prasmes un uzlabo zināšanas, izmantojot apmācības un citas iespējas, ko piedāvā prokuratūra vai citas institūcijas un organizācijas.

17. Prokurors pastāvīgi interesējas par jaunākajiem normatīvajiem aktiem, seko aktuālajai judikatūrai, īpaši tajās tiesību nozarēs, kas nepieciešamas kvalitatīvai savu pienākumu pildīšanai.

18. Prokurors savās profesionālajās zināšanās un pieredzē dalās ar kolēģiem.

19. Prokurors visus savus amata pienākumus veic efektīvi, taisnīgi un savlaicīgi atbilstoši normatīvo aktu prasībām un lietas faktiskajiem apstākļiem.

20. Pirms lēmuma pieņemšanas konkrētā lietā prokurors izzina un analizē faktus, ja nepieciešams – noskaidro juridiskos problēmjautājumus un piemēro vispārējos tiesību principus.

21. Lietas izskatīšanā tiesā prokurors stingri aizstāv savu nostāju, nepieļauj lietas izskatīšanas novilcināšanu, taču nedrīkst rīkoties tādā veidā, lai traucētu tiesas procesu.

VI. Konfidencialitāte

22. Prokurors ievēro konfidencialitāti un neizpauž informāciju, ko viņš ieguvis, pildot savus amata pienākumus, izņemot gadījumus, kad ar likumu noteiktas tiesības un pienākums informāciju atklāt.

23. Informāciju, kas iegūta, veicot amata pienākumus, prokurors neizmanto citiem nolūkiem, kas nav saistīti ar amata pienākumiem.

VII. Godprātība un cieņa

24. Prokurors ciena un ievēro likumu, godprātīgi un ar cieņu attiecas pret savu amatu, prokurora pienākumiem un prokuratūras simboliem – prokurora zvērestu, tērpu un amata zīmi.

25. Pildot amata pienākumus, prokurors ievēro ģērbšanās kultūru un izvēlas lietišķi ikdienišķa apģērba stilu.

26. Prokurors, pildot savus amata pienākumus, ir pacietīgs un iecietīgs pret jebkuru personu.

27. Prokurors ievēro pieklājību visās profesionālajās attiecībās – saskarsmē ar tiesu, tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, apsūdzētajiem, advokātiem, lieciniekiem, cietušajiem un citiem procesa dalībniekiem, kā arī citu institūciju vai plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem un sabiedrību kopumā. Piedaloties lietas izskatīšanā tiesā, prokurors respektē tiesneša īpašo lomu.

28. Prokurors izvairās no kolēģu aprunāšanas un nepamatotas kritikas.

29. Prokurors nedrīkst diskreditēt vai apvainot savus kolēģus neatkarīgi no ieņemamā amata, izcelsmes, sociāla vai mantiskā stāvokļa, rases, nacionālās piederības, invaliditātes, vecuma, dzimuma, attieksmes pret reliģiju un seksuālās orientācijas.

30. Prokurors ir paškritisks, prot atzīt un labot savas kļūdas un atvainoties par neētisku rīcību. Prokurors ļaunprātīgi neizmanto savu kolēģu vai citu personu nezināšanu un kļūdas.

31. Prokurors nepieļauj naidīgu vai jebkādu neētisku komunikāciju ar kolēģi.

32. Prokurors nerisina domstarpības ar kolēģiem, izmantojot plašsaziņas līdzekļu starpniecību.

33. Prokurors neizmanto plašsaziņas līdzekļus, lai reklamētu sevi vai citas personas.

VIII. Ārpusdarba attiecības

34. Prokurors ir pakļauts pastāvīgai sabiedrības uzmanībai, tādēļ arī ārpus amata pienākumu pildīšanas viņš uzņemas personīgus ierobežojumus, ko cita persona varētu uztvert par apgrūtinošiem.

35. Ārpus darba prokurora uzvedība saglabājas tāda, lai neradītu pamatu šaubām par viņa spēju objektīvi veikt savus amata pienākumus.

36. Prokurors arī brīvajā laikā izvairās no tādām situācijām, kas var negatīvi ietekmēt viņa vai prokuratūras reputāciju.

37. Prokurors izturas tā, lai neapkaunotu prokurora amatu un prokuratūru. Prokurors nedrīkst radīt priekšstatu, ka kādai personai būs iespēja ietekmēt prokuroru laikā, kad viņš pildīs amata pienākumus.

38. Prokurors nepieļauj aizskarošu vārdu vai žestu lietošanu, kas var aizskart citas personas godu un cieņu.

39. Prokurors arī sadzīvē ievēro uzvedības un ģērbšanās kultūru.

40. Prokuroram tāpat kā citiem sabiedrības locekļiem ir tiesības uz vārda un uzskatu brīvību, bet prokurors, publiskojot savu viedokli, saglabā lietišķu un mērenu izteiksmes veidu, izsaka pārdomātas idejas, apzinoties, ka tās var uztvert kā visas prokuratūras viedokli.

IX. Noslēguma jautājumi

41. Prokurors ar savu nostāju un uzvedību jebkurā situācijā respektē un ievēro Kodeksā noteiktos prokurora ētikas principus, lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos prokuratūrai kā tiesu varai piederīgai institūcijai.

42. Atbildība par prokurora ētikas principu ievērošanu pastāvīgi gulstas uz katru prokuroru.

43. Prokurors ir neiecietīgs, ja citi prokurori pārkāpj prokurora ētikas principus. Saņemot ticamu informāciju par šādiem pārkāpumiem, prokurors informē Prokuroru atestācijas komisiju.

44. Kodeksā noteiktie principi, kas jāievēro prokuroram, nevar būt par pamatu, lai nemotivēti iejauktos prokurora privātajā dzīvē vai nepamatoti ierobežotu viņa dalību sabiedriskajos pasākumos.

45. Prokurors attiecībā pret padotajiem ir godīgs savā rīcībā un nodrošina, ka padotie vajadzības gadījumā vai atbilstošā situācijā var vērsties pēc padoma par ētikas normu ievērošanu, kā arī veic atbilstošus pasākumus padoto informēšanai par Kodeksa prasību neievērošanu vai iespējamo pārkāpumu.

46. Prokuroru atestācijas komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc prokurora lūguma skaidro un analizē Kodeksa normas, kā arī konsultē prokurorus par ētikas jautājumiem. Prokuroram ir tiesības izmantot arī prokuratūras kontaktpersonu trauksmes celšanas jomā, kas Prokuroru atestācijas komisijai prokurora jautājumu iesniedz pseidonimizētā veidā.

47. Disciplinārās lietas ierosināšana un iespējamā atbildība par Kodeksa pārkāpumiem ir atkarīga no neatbilstošas rīcības pazīmju esības, neatbilstošās rīcības smaguma pakāpes, sekām, kuras iestājušās citām personām vai prokuratūrai, prokurora nodoma, kā arī citiem apstākļiem.

48. Lietas par Kodeksa pārkāpumiem izskata Prokuroru atestācijas komisija.