Dažādu jaunu terminu ieviešana var radīt arī neskaidrības un neizpratni par to saturu un jēdzienisko nozīmi. Tā, piemēram, likumprojektā "E-lietas koplietošanas risinājumu platformas likums" termins "e-lieta" tiek skaidrots kā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju risinājumu kopums, kas nodrošina kriminālprocesa, administratīvā pārkāpuma procesa, administratīvā procesa, civilprocesa, audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas bērniem un nolēmuma izpildes procesa īstenošanu elektroniskā vidē un minētajos procesos apstrādājamo datu pieejamību.² Tādējādi ar terminu "e-lieta" viennozīmīgi nevar identificēt ar noteiktā procesā ierosinātas lietas elektronisko formu, kas ir uzskatāma par noteiktu dokumentu kopumu (lietas materiāli, pierādījumi, procesuālie dokumenti u.tml.) un iekļaujas e-lietā kā tās sastāvdaļa (šaurākā nozīmē). Tas nozīmē, ka tiesa izskata elektroniskās formas lietu, bet nevar izskatīt e-lietu.

Digitalizējot tiesvedības procesus, tiek izvirzīts mērķis – sekmēt tiesu pieejamību personām.³ Šis mērķis ir ticis izvirzīts vairākos politiskos dokumentos, tajā skaitā arī Eiropas Padomes dokumentos,⁴ norādot, ka "e-tiesiskums ir politikas izstrādes instruments, ar kuru tiek vienkāršota un uzlabota piekļuve juridiskai informācijai un tiek digitalizētas pārrobežu juridiskās procedūras.