Mūsu Satversmes tekstā, kā arī citos konstitucionālās nozīmes aktos termins "Latvijas tauta" vai termins "tauta" kā termina "Latvijas tauta" sinonīms ir ietverts vairākkārt, un nevajadzētu pastāvēt šaubām par to, ka demokrātiskas tiesiskas valsts konstitucionālajā iekārtā Latvijas tauta ir īpašs subjekts, kas līdz ar to arī būtu pelnījis īpašu uzmanību.

Ikdienā akcents pārsvarā tiek likts uz formām, kādā Latvijas tauta realizē savu suverēno varu. Ar lielāku intensitāti šis termins sastopams tiesiski un politiski nozīmīgu notikumu priekšvakarā un to norises laikā. Neiztrūkst arī politiskajai cīņai raksturīgo mēģinājumu skaitliski nelielu personu grupu viedokļus pasniegt kā tautas vairākuma vai pat visas tautas viedokli, kā arī dažkārt nākas dzirdēt, ka vienas desmitās daļas vēlētāju iesniegti likumprojekti tiek nosaukti par "tautas likumprojektiem", kas liecina, ka izpratne par termina "Latvijas tauta" tvērumu ne vienmēr ir juridiski precīza.

Diskusija par to, kas ir Latvijas tauta un kāpēc tā Satversmē noteikta kā suverēnās varas nesējs Latvijā, pirmšķietami var likties kā pārāk abstrakta, statiska, sastinguša un sen noskaidrota jautājuma apspriešana. Tomēr jāatceras, ka nekas nestāv uz vietas un patiesība nedrīkst ieaugt nezālēs. Manuprāt, Latvijas tautas izcīnītā demokrātiskā tiesiskā valsts visefektīvāk var darboties tikai tad, ja tās pilsoņi ir informēti un izglītoti, un šīs esejas mērķis ir atsvaidzināt skatu uz Latvijas tautas un ikviena pilsoņa uzdevumu Latvijas konstitucionālajā iekārtā, kā arī mēģināt raisīt diskusiju, lai gūtu atbildi uz visnotaļ komplicētu jautājumu, kam diemžēl nav pievērsta pienācīga uzmanība, – kādai mūsdienās būtu jābūt Latvijas tautai? Citiem vārdiem sakot, kas būtu nepieciešams, lai, ņemot vērā Latvijas tautas kā īpaša subjekta statusu demokrātiskā tiesiskā valstī, tā spētu pilnvērtīgi pildīt savu mūsu konstitucionālajā iekārtā ietverto lomu un uzdevumu?

Satversmes sistēmā terminam "Latvijas tauta" ir skaidrs un sen izveidojies tvērums. Visnotaļ zīmīgi, ka jau Latvijas Tautas padome 1918. gada 18. novembra Uzsaukumā Latvijas pilsoņiem (Proklamēšanas aktā) pēc būtības vērsās un uzrunāja tobrīd vēl tiesiski nefiksēto subjektu, resp., Latvijas pilsoņus kā kopumu (Latvijas tautu). Neatkarības kara dēļ sākotnējā pilsoņu kopuma noteikšana aizkavējās, un Latvijas tauta juridiski konstituējās tikai ar Latvijas Tautas padomes 1919. gada augusta Pavalstniecības likuma pieņemšanu. Jau Kārlis Dišlers pamatoti ir atzinis, ka pie Latvijas tautas pieder visi tie, kas juridiskām saitēm saistīti ar Latvijas valsti, neatkarīgi no tā, pie kādas nacionālās grupas viņi pieder.¹ Arī mūsdienās atzīts, ka Latvijas tauta kā Satversmes 2. pantā noteiktais suverēnās varas nesējs sastāv no diviem elementiem. Pirmkārt, no latviešu nācijas, kuras piederīgie piesaistīti Latvijas valstij ar sociāli politisko nacionālās identitātes saiti un lielais vairums arī ar juridisko pilsonības saiti. Otrkārt, no citu etnisko un nacionālo kopienu piederīgajiem, kas piesaistīti Latvijai ar juridisko pilsonības saiti.² Savukārt Satversmes tiesa lietā Nr. 2007-07-01 atzinusi, ka valstīm ir suverēnas tiesības pašām ar saviem likumiem noteikt savu pilsoņu loku.

Latvijas konstitucionālajā iekārtā Latvijas tauta ir Latvijas valsts suverēnās varas avots un valsts nesēja.³ Latvijas tauta ir izvēlējusies dzīvot tiesiskā valstī, noteikusi formas un kārtību, kādā tā īstenos savu suverēno varu, uzlikusi sev noteiktus pienākumus un nav atbrīvota no pienākuma ievērot tiesības. Norāde uz šādu Latvijas tautas pašierobežošanos bija ietverta jau Satversmes sākotnējā teksta ievada vārdos "Latvijas tauta [..] ir nolēmusi sev [..]".⁴

Latvijā kā demokrātiskā tiesiskā valstī Latvijas tautas uzdevums neaprobežojas tikai ar formālu esību, un nepamatoti būtu uzskatīt, ka Latvijas tauta savu valsti vienreiz jau ir izcīnījusi un līdz ar to tās uzdevums ir izpildīts. Kā zināms, Latvija ir piedzīvojusi periodu, kad demokrātiskā iekārta un Latvijas tautas konstitucionālās tiesības tiek antikonstitucionāli aizstātas ar "tautas vadoņa" uzskatiem, un šādam vadonismam izrādījušas negatīvas sekas. Latvijas tautai izdevās likvidēt okupāciju un atgūt neatkarību, taču vēsture un notikumi mūsdienu pasaulē atkal un atkal mudina paturēt prātā skaudro atziņu – to, ko tauta ar asinīm izcīnījusi, tautai var nākties ar asinīm arī aizsargāt.

Pievērsties jautājumam par īpašībām, kurām Latvijas tautai būtu jāpiemīt, lai tā spētu pilnvērtīgi pildīt šo savu mūsu konstitucionālajā iekārtā ietverto uzdevumu, mudina arī šāds fakts. Latvijas valsts pastāv jau vairāk nekā 100 gadus, un drīzā nākotnē iestāsies situācija, ka sākotnējo Latvijas pilsoņu kopumu pilnībā būs aizstājis cits, jauns Latvijas pilsoņu kopums, uz kuru arī gulsies pienākums pastāvīgi uzturēt Latvijas valsti un tās demokrātisko valsts iekārtu.

Neskatoties uz to, ka Latvijas pilsoņi par savu dzīvesvietu parasti izvēlas Latviju un Latvijā dzīvo nedaudz vairāk kā viens miljons 754 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kļūdains būtu uzskats, ka par Latvijas tautu būtu uzskatāmi tikai tie Latvijas pilsoņi, kas dzīvo Latvijas teritorijā. Pie Latvijas tautas pieder arī tie gandrīz 209 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kas šobrīd dzīvo ārpus Latvijas, un arī tie nedaudz vairāk kā 148 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kas, apliecinot zināšanas par Latvijas Satversmes pamatnoteikumiem, Latvijas vēstures un kultūras pamatiem, kā arī apliecinot latviešu valodas prasmi, naturalizācijas kārtībā kopš 1995. gada ieguvuši Latvijas pilsonību. Pie šādiem apstākļiem ir tikai dabiski, ka Latvijas pilsoņiem vienlaikus ir gan kopīgas, gan atšķirīgas un pat savstarpēji pretrunīgas intereses.

Latvijas Valsts prezidentam, uzņemoties amata pienākumus un dodot zvērestu, citstarp jāsaka arī šādi vārdi: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam." Vai tiešām šis uzdevums ir jāatstāj tikai valsts prezidentu ziņā, kas to veic atbilstoši savām spējām un prasmēm? Lai gan ikviens Latvijas pilsonis ir tikai daļa no Latvijas tautas, tomēr tas, manuprāt, neatsvabina no pienākuma būt gatavam (un arī spējīgam) domāt par Latvijas tautas labumu. Aizsākot diskusiju par īpašībām, kas ļautu Latvijas tautai pilnvērtīgi veikt mūsu konstitucionālajā iekārtā ietverto uzdevumu, jāpatur prātā, ka tas ir arī jautājums par ikviena pilsoņa lomu demokrātiskā sabiedrībā. Es ceru uz citu kolēģu (ne tikai juristu) iesaistīšanos, un norādīšu tikai dažus pasākumus, kas, manā skatījumā, būtu veicami bez kavēšanās.

Būtisku aspektu, kas raksturo pilsoni demokrātiskā valstī, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments norādīja lietā SA-1/2014: "Lai pilsoņi varētu piedalīties demokrātijas procesā, tiem ir jāspēj saprast citam citu un jāspēj veidot kopēju politisku diskusiju platformu. Jābūt iespējai saprast valstī notiekošos procesus, izprast politisko diskusiju būtību."

Kā panākt, ka Latvijas pilsoņi spēj saprast cits citu?

Pirmkārt, savstarpējās sapratnes un valstī notiekošo procesu izpratnes veicināšana prasa pastāvīgu, nepārtrauktu darbu. Nevajadzētu naivi cerēt, ka atradīsies kāda sapratnes pote un brīnumzāles. Būtu naivi arī domāt, ka kampaņveidīgi pasākumi vai steigšus sastiķēti televīzijas un radio raidījumi radīs savstarpēju sapratni. Jaunie saziņas līdzekļi un sociālie tīkli ļauj veikt informācijas apriti ar iepriekš neiedomājamu vienkāršību un ātrumu, taču tajā pašā laikā tajos jāsaskaras ar agresīvu un nekonstruktīvu atmosfēru, kas neveicina savstarpējas sapratnes veidošanos. Pasaule nav ideāla, un sapratni nāksies meklēt šādos apstākļos.

Otrkārt, Satversmē noteiktā valsts valoda ir arī instruments, lai pilsoņi varētu cits citu saprast un piedalīties kopējā demokrātijas procesā. Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-22-01, vērtējot valsts valodas lomu Latvijā, pamatoti norādījusi uz to, kāda neatsverama loma demokrātiskās iekārtas saglabāšanas kontekstā ir visu sabiedrības locekļu spējai brīvi komunicēt savā starpā un arī komunicēt ar valsti.

Treškārt, Latvijas tautai būs nākotne tikai tad, ja tā gribēs iesaistīties savas valsts pārvaldīšanā, un tāpēc būtu stimulējama sabiedrības pašorganizēšanās, biedrību un citu nevalstisko organizāciju attīstība, kas dod iespēju arī apgūt kopīgas darbošanās iemaņas un saskatīt kopīgas darbošanās pozitīvos rezultātus.

Ceturtkārt, ar bažām jākonstatē, ka Latvijas tauta skaitliski sarūk. Iemeslu šādai situācijai ir diezgan daudz, taču ilgtspējīgas attīstības nolūkā nepieciešami pasākumi, lai šo tendenci pavērstu uz pozitīvu pieaugumu.

Piektkārt, ir pēdējais brīdis krasi palielināt valsts budžeta līdzekļu ieguldīšanu izglītībā un zinātnē, jo tautas izglītotības līmenis ne tikai dod jaunas zināšanas, bet sniedz nepieciešamo izpratni par sabiedrībā notiekošo un dod iespēju saskatīt likumsakarības. Latvijas valsts varētu dot iespēju ikvienam iegūt augstāko izglītību vienu reizi par valsts budžeta līdzekļiem.

Cilvēkiem, kas tic progresam, ir grūti dzīvot ar domu, ka labākie laiki ir palikuši kaut kur sirmā senatnē. Nav šaubu, ka Latvijas tautas vēsturē ir spoži ieraksti, bet vai esam gatavi dzīvot ar domu, ka Latvijas tautas labie laiki ir aiz muguras?

Esmu pārliecināts, ka arī Latvijas tautas labākie laiki ir vēl priekšā.