Suverēnās varas jēdziens ir mūsdienu politiskajā un tiesību vidē bieži lietots termins, un tas ir ierakstīts arī vairākos Latvijas konstitucionāla ranga tiesību aktos. Primāri tas asociējas ar Satversmes 2. pantu, kurš noteic, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Identisks suverēnās varas regulējums jau pirms Satversmes pieņemšanas bija ietverts vēl vienā joprojām spēkā esošā konstitucionāla ranga aktā – 1920. gada 27. maija "Deklarācijas par Latvijas valsti" 2. pantā, un Satversmes izstrādes materiāli apliecina, ka Satversmes 2. pants negrozītā veidā tika pārņemts no šīs deklarācijas. Latvijas proklamēšanas aktā gan suverēnās varas jēdziens nebija atrodams, tomēr pastāv uzskats, ka suverenitātes principu tajā varēja atvasināt no aktā ietvertā pamatmērķa veidot Latviju kā patstāvīgu, neatkarīgu un demokrātiski republikānis­ku valsti.

1918. gada 17. novembrī pieņemtajā Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā (kura kopā ar Proklamēšanas aktu kalpoja kā pirmā pagaidu Satversme) regulējums par suverēno varu gan bija citāds – tā noteica, ka "suverēnā vara pieder līdz Satversmes sapulces sasaukšanai Latvijas Tautas padomei". Šis regulējums ir izskaidrots kā neveiksmīga un steigā tapusi redakcija, jo valsts dibinātājiem nekādā ziņā neesot bijis nodoms padarīt skaitliski nelielo Tautas padomi par suverēnu, un visi pārējie darbi apliecināja, ka valsts proklamētāji Latviju redz kā demokrātisku republiku. Arī otro pagaidu konstitūciju veidojošos Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumos (pieņemti 1920. gada 1. jūnijā) bija noteikts, ka Latvijas valsts suverēnās varas nesēja Latvijas tautas vārdā ir Satversmes sapulce. Tādējādi Deklarācija par Latvijas valsti definēja, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai (tā ir suverēnās varas avots), savukārt Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi noteica Satversmes sapulci kā suverēno orgānu. Prof. Kārlis Dišlers bija skaidrojis, ka pēc tam, kad Satversmes sapulce būs beigusi savu darbu, tās vietā kā suverēnās varas nesējs stāsies tauta, ja konstitūcijā tiks paredzēts referendums.

Regulējums par suverēno varu kā viens no pirmajiem pantiem ir atrodams arī citu valstu konstitūcijās, taču pat tad, ja tas nebūtu ierakstīts konstitūcijā, tas demokrātiskā un tiesiskā valstī funkcionētu kā nerakstīts konstitucionālisma princips.

Vēsturiski suverēnās varas jēdziens attīstījies kā politiski juridisks un arī filozofisks koncepts, kas raksturo varas kvalitāti jeb īpašību, t.i., dominējošo jeb augstāko varu. Apspriežot topošo Satversmes tekstu, Satversmes sapulces loceklis Arveds Bergs bija izteicis priekšlikumu Satversmē svešvārdu "suverēnā vara" aizstāt ar latviskotu terminu "augstākā vara", taču vairums priekšstāvju izvēlējās saglabāt Satversmē "Deklarācijā par Latvijas valsti" lietoto suverēnās varas jēdzienu.

Suverenitātes jēdzienu līdzīgi izprot demokrātiskās valstis, taču vēsturiski ir bijusi atšķirīga izpratne par to, kam valstī piemīt suverēnā vara. Monarhijās suverēnā vara piederēja un mūsdienās atsevišķās monarhijās jo­projām pieder suverēnam – monarham, taču modernās demokrātiskās republikās ar suverēnu saprot tautu. Suverenitātes izpratnes attīstībā liela nozīme bijusi franču domātājiem un juristiem. Par suverenitātes teorijas pamatlicēju tiek uzskatīts 16. gadsimta franču jurists Žans Bodēns, kurš norādījis, ka suverenitāte ir obligāta valsts pamatpazīme un ka tā ir augstākā, ar likumiem nesaistīta absolūta vara pār pavalstniekiem, un šādu varu neierobežo neviena cita vara vai cilvēku likumi. Tolaik ar šādu suverenitātes ideju gan tika pamatota Francijas karaļa neatkarība no Romas pāvesta un feodāļu paklausība karalim. Savukārt 18. gadsimta franču apgaismības filozofs Žans Žaks Ruso jau pauda nostāju, ka tauta kā visu indivīdu kopums ir suverēnās varas nesējs, respektīvi, ka suverēnā vara valstī ir viena un tā pieder tautai. Šī ideja tālāk tika nostiprināta arī Francijas 1789. gada Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijā, kuras 3. pants noteica, ka nācija ir jebkādas suverenitātes avots.

Mūsdienu konstitucionālajās tiesībās dominē izpratne, ka suverenitāte raksturo valsts varas kā augstākās varas raksturu un neatkarību no citām (iekšējām un ārējām) varām. Suverēna vara valstī ir tikai viena, tai nevar būt konkurējošas varas, un šī vara aptver visu valsts teritoriju un valsts iedzīvotājus.

Suverēnā vara ir uzskatāma par juridiski neierobežotu varu, taču tai ir jābūt tiesiskai. Suverēnu saista valstī pastāvošās tiesības un starptautiskās tiesības, tai skaitā suverēns nedrīkst vērsties pret cilvēka pamattiesībām. Arī Satversmes tiesa vērsusi uzmanību uz to, ka neviena konstitucionāla institūcija, t.sk. tauta, īstenojot tai piešķirtās tiesības, nav tiesīga pārkāpt Satversmi (skat. spriedumu Nr. 2012-03-01). Tādējādi tautai kā suverēnam ir pienākums pašierobežoties tiesiskuma labad.

Latvijas tauta vienlaikus ir gan suverēnās varas avots, gan suverēnās varas nesējs. Suverēnās varas nesējam ir jāspēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu valstī un lemt par savu likteni. Arī prof. K. Dišlers bija uzsvēris, ka suverēnais valsts varas orgāns valstī ir tas, kam piekrīt pēdējā un galīgā izšķiršanās visos svarīgākajos jautājumos, un ka demokrātiskās valstīs suverenitātes nesējs ir vai nu parlaments, vai balsstiesīgo pilsoņu kopums, ja valsts iekārtā ir paredzēts referendums.

Satversmē ir ietverti vairāki mehānismi, kā tauta var īstenot savu suverēno varu, t.i., ievēlot savus priekšstāvjus (Saeimu), kā arī ar tiešās demokrātijas rīku palīdzību. Satversme paredz septiņus tautas nobalsošanas gadījumus, saskaņā ar kuriem mēs varam lemt gan par likumu, gan Satversmes grozījumu pieņemšanu, pieņemt lēmumu par vairākiem Satversmē paredzētiem politikas jautājumiem (piem., Saeimas atlaišanu vai atsaukšanu, lēmumu par Latvijas dalību Eiropas Savienībā). Kā tiešās demokrātijas rīks jāmin vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības, kuras, pasaules mērogā raugoties, nemaz nav tik plaši izplatītas tautas tiesības.

Ar šīm Satversmē paredzētajām procedūrām tauta kā suverēns noteic, kā tiek pārvaldīta valsts, kādi ir tās kopīgi pieņemtie spēles noteikumi, kas ikvienam ir jāievēro, lai valsts būtu tiesiska un tās konstitucionālajām vērtībām atbilstoša. Satversmes izstrādātāji, ietverot Satversmē šos tiešās demokrātijas mehānismus, parādīja, ka viņi uzticas tautas spējām pieņemt valstiski svarīgus lēmumus, tiesa, vienlaikus Satversmes 73. pantā norādot tās jautājumu kategorijas, par kurām tauta nevar lemt referendumā tādēļ, ka šie jautājumi varētu būt gana komplicēti (valsts budžets, starptautiskie līgumi) vai ar iepriekš prognozējamu rezultātu (piem., nodokļu jautājumi).

Diemžēl pēdējo gadu pieredze rāda, ka tauta ne vienmēr pietiekami aktīvi izmanto Satversmē paredzētos rīkus. Neraugoties uz to, ka tiek ieviesti dažādi mehānismi, kam vajadzētu sekmēt tautas tiesību aktīvāku pielietošanu (piem., iespēja parakstīt vēlētāju iniciatīvas elektroniski, balsot Saeimas vēlēšanās jebkurā sev ērtā vēlēšanu iecirknī), tautas aktivitātei katrās parlamenta vēlēšanās diemžēl ir tendence sarukt, un īpaši zema tā bija pēdējās – 13. Saeimas vēlēšanās, kurās piedalījās vien 54,6 % vēlētāju. Vienlaikus līdzšinējā pieredze rāda, ka tauta spēj mobilizēties brīžos, kad izšķirami īpaši būtiski jautājumi vai saskatāms kādu vērtību apdraudējums (piemēram, valsts valoda).

Par suverenitāti runā arī ārējā aspektā, kas nozīmē varas neatkarību no citām ārējām varām, t.i., suverēns ir neatkarīgs starptautiskajās attiecībās un bauda neatkarību no citām valstīm. Mūsdienās Latvijas un arī citu valstu sabiedrība nereti pauž bažas par suverenitātes apdraudējumu, kas saistīts ar valstu dalību starptautiskajās institūcijās. Suverēnās varas jēdziens Latvijā īpaši bieži bija piesaukts divtūkstošo gadu sākumā saistībā ar plānoto Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, jo daļu sabiedrības pārņēma satraukums par suverenitātes apdraudējumu; īpaši no t.s. eiroskeptiķu puses izskanēja viedokļi par Latvijas suverenitātes "atdošanu" Eiropas Savienībai. Līdzīgas diskusijas par suverenitātes ierobežošanu izskan arī citās valstīs, un jo īpaši no t.s. nelielajām valstīm, kuru balsīm ir mazāka loma daudzskaitlīgajā Eiropas orķestrī. Tomēr, kā to atzinušas vairāku valstu konstitucionālās tiesas, dalība pārnacionālās organizācijās nenozīmē suverēnās varas nodošanu, bet tā nozīmē valsts kompetenču deleģēšanu šīm organizācijām, un suverenitāte netiek apdraudēta tikmēr, kamēr tautai un valstij saglabājas tiesības iesaistīties šo kompetenču īstenošanā. Suverēnam saglabājas tiesības lemt par valsts dalību starptautiskajās organizācijās, kas nozīmē gan iestāšanās, gan izstāšanās tiesības. Arī Satversmes 68. pants noteic, ka jautājums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjams tautas nobalsošanā. Satversmes tiesa norādījusi, ka atsevišķu kompetenču nodošana Eiropas Savienībai ir uzskatāma nevis par tautas suverenitātes vājināšanu, bet par suverenitātes izmantošanu Eiropas Savienības līgumos noteikto mērķu sasniegšanai.¹

Regulējums par valsts suverēno varu tradicionāli bauda īpašu konstitucionālo aizsardzību. Arī Satversmes 2. pants ir iekļauts Satversmes 77. pantā kā pants, kuram ir īpaša grozīšanas kārtība. 2012. gadā Latvijas konstitucionālo tiesību telpā diskusiju raisīja jautājums par Satversmes neaizskaramo kodolu, kurš tika definēts Konstitucionālo tiesību komisijas "Viedoklī par Latvijas valsts pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu", un komisija secināja, ka princips, ka tauta ir suverēns un suverēnā vara pieder Latvijas tautai, nav pārskatāms.

Lai arī vairāk ierasts runāt par tautas kā suverēna tiesībām, taču suverēnam ir arī pienākumi, piemēram, neatzīt konstitucionālās iekārtas grozījumus, kas notikuši, neievērojot Satversmē noteikto kārtību, un ikvienam pilsonim ir pienākums pretoties tiem, kas mēģina antikonstitucionālā ceļā ar spēku graut valsts konstitucionālo kārtību, teritoriālo vienotību un neatkarību.²