15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Taisnīgums

"Neviena kultūra un neviens laikmets negrib atteikties no taisnīguma. Kopš seniem laikiem viens no cilvēces vadošajiem mērķiem ir tas, lai pasaulē valdītu taisnīgums" – raksta mūsdienu filozofijas un ētikas pārstāvis Otfrīds Hefe.1 Taču cilvēces attīstība uzskatāmi demonstrē, ka izpratne par taisnīgumu līdz ar laiku ir mainījusies. Piemēram, taisnīguma izpratnei mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valstī neatbilst Vecajā Derībā minētais princips "dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju". Šī taisnīguma izpratnes transformācija ir saistīta ar cilvēka kā augstākās vērtības un cilvēka cieņas koncepta attīstību.

Demokrātija kā valsts pārvaldes forma tautai ļauj veidot valsti, kurā attiecību pamatā ir tautas vairākuma taisnīguma ideja. Demokrātiskas tiesiskas valsts galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana. Tajā pašā laikā autoritārām un totalitārām iekārtām ir raksturīgs šķietams taisnīgums. Šajās iekārtās atsevišķa indivīda izpratnei par taisnīgumu ir jābūt tādai, kas atbilst varas sludinātajam taisnīgumam. Taču varas sludinātā taisnīguma saturs nav nekas cits, kā pie varas esošo subjektīva interese saglabāt un palielināt savu varu.

Taisnīguma izpratne ir cieši saistīta ar konkrētā sabiedrībā pastāvošiem vērtību priekšrakstiem. Dažādās kultūrās tie var atšķirties. Arī katram cilvēkam piemīt sava izpratne par taisnīgumu jeb taisnīguma mērs. Tāpēc ir svarīgi stiprināt taisnīgumu kā ētisku vērtību. Par taisnīgumu var runāt kā par rakstura īpašību kopumu un domāšanas veidu, kas veidojas dažādu faktoru ietekmē: ģimenē, skolā, plašākā sabiedrībā, arī valsts un indivīda savstarpējās attiecībās.

Lai sasniegtu taisnīgumu, uz taisnīgumu jātiecas cilvēciskajās attiecībās. Taisnīguma idejas pastāvēšanu nodrošinām gan mēs visi kopā kā sabiedrība, gan katrs atsevišķi – ģimenē, uz ielas, savā darbavietā. Mēs esam tie, kas veido taisnīguma ikdienas telpu un valsts kopējo taisnīguma telpu. Dažas no taisnīgas rīcības izpratnēm – būt objektīvam, ievērot vienlīdzību, nodrošināt, lai katrs saņem to, kas viņam pienākas. Rīkoties taisnīgi nozīmē arī izsvērt un līdzsvarot pretnostatītas intereses, piešķirot katrai atbilstošu svaru.2 Ne velti ir sakāmvārds – gudrā sirds ir līdzīga svariem.3 Minēto var attiecināt tiklab uz ikvienām attiecībām, kā arī uz valsti kopumā.

Taisnīguma jēdziens ir daudzdimensionāls. Taisnīguma jēdziens tiek lietots dažādās nozarēs, arī tiesību zinātnē, kur tas ir viens no centrālajiem jēdzieniem. Satversmes ievadā taisnīgums tiek minēts kā viens no saliedētas sabiedrības pamatiem. Satversmē taisnīguma jēdziens minēts vēl divos pantos – pantā par tiesībām uz taisnīgu tiesu un personas tiesībām uz taisnīgu atlīdzinājumu. Taču, nenoliedzami, taisnīguma ideja ir likta Latvijas kā demokrātiskas valsts veidošanas pamatos un kā suverēna pamatvērtība caurvij visu Satversmi.

Valsts kontekstā pienākums nodrošināt taisnīgumu pirmām kārtām gulstas uz likumdevēju. Likumdevējam jānodrošina tāds likumdošanas process, kas veicina uzticēšanos valstij un tiesībām, proti, vieš pārliecību, ka izraudzītais risinājums ir taisnīgs.4 Likumdevējam ir jārod taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības kopējām un indivīda interesēm, nodrošinot valsts ilgtspējīgu attīstību. Likumdevējam vienmēr ir jāraugās, lai tā noteiktais regulējums būtu efektīvs, piemērots un nodrošinātu taisnīgumu konkrētu dzīves gadījumu risināšanā.5 Šie ir daži no likumdevēja izaicinājumiem, meklējot līdzsvaru starp dažādām interesēm.

Savukārt no sociāli atbildīgas valsts virsprincipa izriet pienākums nodrošināt sociālo taisnīgumu, kas ietver rūpes par sociālo atšķirību izlīdzināšanu, vājāko aizsardzību un iespēju vienlīdzību.6 Sociālais taisnīgums palīdz mazināt plaisu starp formālu vienlīdzību un faktiski pastāvošajiem sociālajiem ierobežojumiem. Sociālais taisnīgums ir būtisks priekšnoteikums sabiedrības vispārējai labklājībai un sociālajam mieram.

Tā kā demokrātiskas tiesiskas valsts galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana, tas ir arī likumu galvenais mērķis. Likumdevēja pieņemto normu atbilstības kontroli taisnīguma principam veic Satversmes tiesa. Pienācīgā kārtībā pieņemtam likumam ir jānodrošina saskaņa un līdzsvars, vienādos un salīdzināmos apstākļos esošu personu vienlīdzība un labumu sadale proporcionāli personu nopelniem, tādējādi taisnīguma princips ierobežo likumdevēja rīcības brīvību likuma pieņemšanā, sākot jau ar likuma mērķa, subjektu un objektu izvēli.7

Atcerēsimies, ka likumdevēju kā valsts varas orgānu veido konkrēti cilvēki. Lai gan taisnīguma latiņu likumdevēja darbā nosaka Satversme, konkrētu likumu taisnīgums ir atkarīgs no Saeimā ievēlēto deputātu kopuma. Tieši deputātu ētiskās vērtības un izpratne par taisnīgumu veido likumdevēja kā valsts varas orgāna autoritāti. Taču tas, kādu deputātu rokās būs likumdošanas process, ir atkarīgs tikai no mums – vēlētājiem.

Taču ar taisnīguma idejas iekļaušanu pamatlikumā un citos likumos pašu par sevi nepietiek. Taisnīguma no­drošināšana vēl lielākā mērā ir tiesību piemērotāju rokās. Īpaša loma taisnīguma nodrošināšanā ir tiesām. Tiesa parasti ir pēdējā vieta, kurā tiesiskā ceļā konkrētajā gadījumā cilvēks var panākt taisnību. Taču tiesas un procesa dalībnieku izpratne par to, kas ir taisnīgs, var atšķirties. Tiesā nereti saduras subjektīvais taisnīgums kā atsevišķa cilvēka priekšstats par to, kas ir taisnīgi, ar objektīvo taisnīgumu kā individuālo priekšstatu līdzsvarojumu atbilstoši sabiedrībā vispārēji atzītām vērtībām.8

Tieši tiesnesis ar savu darbu dod pārliecību sabiedrībai, ka dzīvojam taisnīgā valstī. Tādēļ tiesnesim ir jābūt ne vien augstas raudzes profesionālim, bet arī morālai autoritātei ar augstiem ētiskajiem standartiem un nevainojamu reputāciju, savā dzīvē iemiesojot tās vērtības, par kurām viņš iestājas, spriežot tiesu. Tādējādi tiesnesis, gan pildot amata pienākumus, gan darbojoties ārpus tiem, pastāvīgi atrodas taisnīguma sardzē.

Taisnīgs spriedums kā tiesvedības rezultāts ir neatņemams tiesību uz taisnīgu tiesu elements. Taisnīgs spriedums vairo ne tikai konkrētā procesa dalībnieku, bet arī visas sabiedrības uzticēšanos tiesībām un valstij. Tiesas pienākums ir praksē garantēt vai materializēt taisnīgumu.9 Zināmā mērā tieši tiesā taisnīgums teorijā kļūst par taisnīgumu praksē. Atsaucoties uz taisnīguma principu, tiesa ar juridisko metožu palīdzību var koriģēt rakstītās tiesību normas, panākot taisnīgu konkrētas lietas risinājumu. Taisnīgam spriedumam nav nekā kopīga ar tiesību formālu piemērošanu un tiesību apiešanu, tiesību nihilismu un ļaunprātīgu izmantošanu vai to pieļaušanu kādam no procesa dalībniekiem.

Lai tiesas procesa ietvaros tuvinātu subjektīvo un objektīvo taisnīgumu, nozīme ir ne tikai materiālajam taisnīgumam, bet arī procesuālajam taisnīgumam. Tas nozīmē, ka arī tiesas procesam ir jābūt tādam, lai nodrošinātu taisnīguma prasību ievērošanu, tostarp tiesas objektivitāti, tiesības tikt uzklausītam, pienācīgu un saprotamu sprieduma pamatojumu. Turklāt pamatojumam jābūt tādam, lai procesa dalībnieki justos tiesas sadzirdēti un spriedumā tiktu atbildēts uz to būtiskajiem argumentiem. Sabiedrības uzticēšanos tiesiskajai sistēmai vairo ne tikai procesa formāla ievērošana, bet arī cieņpilns tiesas process. Cieņpilnā tiesas procesā tiesnesis neceļ procesuālos mūrus, formāli piemērojot procesuālās tiesības. Tieši pretēji – tiesa cenšas veidot dialogu ar procesa dalībniekiem.

Atgriežoties pie taisnīguma dimensijām, lai arī kādā aspektā par taisnīgumu tiek runāts, tā centrā ir attiecības – gan cilvēku starpā, gan starp cilvēku un valsti. Neraugoties uz atsevišķu cilvēku, kā arī sabiedrību atšķirībām taisnīguma izpratnē, būtībā taisnīgumu raksturo cilvēcei kopīgs universāls kodols. Šādā izpratnē taisnīgums kā savstarpējo attiecību – gan ikdienišķā izpratnē, gan valsts kontekstā – mērķis un vienlaikus mēraukla ir cilvēces mantojuma fenomens.

Domājot par Latviju kā valsti, kurā katrs cilvēks baudītu taisnīguma augļus, uzrunā Māras Zālītes vārdi: "nevis vara, bet gan tauta ar savu cilvēcisko kvalitāti izšķirs Latvijas nākotni" un "valsts nevar pastāvēt materiālajā plāksnē, ja tās ideja, veidols un jēga nedzīvo cilvēku apziņā. Galvās un sirdī".10


RAKSTA ATSAUCES /

1. Hefe O. Taisnīgums. Filosofisks ievads. Rīga: Zvaigzne ABC, 2009, 9. lpp.

2. Bārdiņš G. Dialoga loma tiesas spriešanā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 59. lpp.

3. Par tiesām un tiesnešiem. Rīga: Zinātne, 1979, 310. lpp.

4. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punkts. Latvijas Vēstnesis, 13.04.2018., Nr. 74.

5. Valsts prezidenta Egila Levita 2021. gada 6. aprīļa paziņojums Nr. 6 "Par Dzīvojamo telpu īres likumu". Latvijas Vēstnesis, 06.04.2021., Nr. 65A.

6. Grigore-Bāra E., Kovaļevska A., Liepa L., Levits E., Mits M., Rezevska D., Rozenvalds J., Sniedzīte G. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 219. lpp.

7. Satversmes tiesas tiesneses Daigas Rezevskas 2017. gada 2. novembra atsevišķo domu lietā Nr. 2016-14-01 5. punkts. Latvijas Vēstnesis, 18.12.2017., Nr. 251.

8. Bārdiņš G. Dialoga loma tiesas spriešanā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 46. lpp.

9. Osipova S. Politisks vai juridisks jēdziens. Grām.: Inovāciju juridiskais nodrošinājums: Latvijas Universitātes 70. konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012, 264. lpp.

10. Zālīte M. Par preambulu ar pēcvārdu. Diena, 28.10.2013.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Krūmiņa V. Taisnīgums. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 78.-79.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties