15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Godīgums

Ir lietas, bez kurām nav iedomājama nevienas dzīvas būtnes pastāvēšana, – gaiss, gaisma, ūdens, barība. Tāpat ir lietas, bez kurām nav iedomājama civilizētas sabiedrības un civilizētu attiecību pastāvēšana. Viens no pīlāriem, uz kuriem balstās cieņpilna attieksme vienam pret otru un jebkura mūsu dzīves sfēra, ir godīgums.

"Godīgi?" – nebūdami pārliecināti par dzirdētā patiesību, mēs esam pārjautājuši kam nu kurā reizē – savam smilšu kastes spēļu biedram, sievai vai vīram, dēlam vai meitai, kolēģim, padotajam, kaimiņam.

"Godīgi!" – šis apgalvojums savukārt izstaro vaļsirdību un izslēdz melus, šaubas par patiesību un rada mieru un paļāvību.

"Ja godīgi...", izsvēris teikto uz godīguma un savas sirdsapziņas svariem, runātājs izšķīries teikto koriģēt un teikt taisnību.

Kas ir godīgums?

Neskatoties uz iespējamo sodu, atzīties par saplēstu trauku, pastrādātu nedarbu, neatdotu parādu, nepatiesu apgalvojumu, par otra pierunāšanu vai piespiešanu izdarīt neatļautu lietu, par manipulēšanu ar faktiem.

Godīgums vispirms jau nozīmē nekaitēt citam.

Godīgums nozīmē darīt otram tā, kā to darītu pats sev.

Godīgums nozīmē atteikties no labuma, kas tajā brīdī ir vairāk nepieciešams kādam citam.

Godīgums nozīmē nenodot patiesību, pat ja tas draud ar atsvešinātību un ietekmes zaudēšanu.

Un vēl un vēl – tik daudz lietas izsijājamas caur godīguma izvērtēšanas sietu.

Godīgums ir cilvēkam raksturīga vērtība vai kvalitāte, kurai ir cieša saikne ar patiesības un taisnīguma principiem un morālo integritāti. Godīgs cilvēks ir tas, kurš vienmēr cenšas nostādīt patiesību savu domu, izteicienu un rīcības priekšā. Tādējādi šai kvalitātei ir ne tikai sakars ar indivīda attiecībām ar citu vai citiem, vai ar pasauli, bet var arī teikt, ka cilvēks ir godīgs pret sevi, kad viņam ir ievērojama pašapziņa, un tas atbilst tam, ko viņš domā. Godīguma pretstats ir negodīgums – prakse, ko mūsdienu sabiedrībā parasti noraida, jo tā ir saistīta ar liekulību, korupciju, noziedzību un neētisku rīcību.

Godīguma jēdziena izpratnei ir piedāvāts šāds vienkāršs piemērs. Skolnieks uzdoto mājasdarbu nav izpildījis pats, bet norakstījis. Saņēmis uzslavu par augsto novērtējumu, viņš atzīst, ka mājasdarbs nav viņa paša izpildīts. Vai viņš uzslavējams par godīgumu, atzīstot norakstīšanas faktu? Bet viņš taču ir bijis negodīgs, jo ir norakstījis. Pozitīvo te var atrast tikai atklātībā.

Godīgums kā ētiska vai morāla kvalitāte sabiedrībā ir cieši saistīts arī ar sirsnību, saskaņu, integritāti un cieņu. Bet, tā kā cilvēka patiesība nekad nevar būt absolūta, godīgums ir arī subjektīva vērtība, ciktāl tā ir atkarīga no konteksta un iesaistītajiem dalībniekiem. Šī iemesla dēļ kļūst grūti noteikt kopīgus morāles parametrus no vienas sabiedrības vai no vienas kultūras uz otru. Un pat starp grupām vai starp indivīdiem šie priekšstati var radikāli mainīties, un tas, kas vienam ir otra cilvēka godīguma pazīme, citam nav.

Ir svarīgi būt godīgam ne tikai pret citiem, bet arī pašam pret sevi, jo īpaši jautājumā par motīviem, pēc kuriem mēs izdarām savas izvēles.

Godīgums nav juridisks termins, taču panākt likumdošanā, valsts pārvaldē, tiesā, plašsaziņas līdzekļos nepieciešamo taisnīgumu un likumību bez tā nav iespējams.

Satversmē godīgums kā viens no saliedētas sabiedrības pamatiem līdzās uzticībai Latvijai, latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai, brīvībai, vienlīdzībai, solidaritātei, taisnīgumam, darba tikumam un ģimenei ir ietverts tās preambulā. Tas ir aicinājums ikvienam Latvijai piederošajam piemērot šīs ētiskās vērtības savā dzīvē.

Uzņemoties tiesneša pienākumus, arī tiesnesis zvēr būt godīgs un taisnīgs. Un, pat ja šis godīguma apliecinājums nebūtu uzrakstīts melns uz balta, tas vienalga būtu nepieciešamais elements ceļā uz taisnīgu tiesu, un bez šīs kvalitātes cilvēks nevarētu būt tiesnesis.

Satversmes 18. pantā ietvertais Saeimā ievēlētās personas svinīgā solījuma teksts apliecina, ka, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, deputāts Latvijas tautas priekšā zvēr (svinīgi sola) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas.

Godprātīgi.

Satversmes sapulces debatēs, apspriežot Satversmes likumprojektu, deputāts Francis Trasuns 1921. gada 21. septembra, 4. oktobra, 5. oktobra sēdēs, runājot par demokrātismu kā augstāko principu, Satversmi, līdzīgi Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijai, aicināja uzsākt ar pateicības vārdiem Dievam, par ko saņēma ironisku sociāldemokrātu attieksmi. Kā garīdznieks, kā kristīgās tautas un Latgales Kristīgo zemnieku savienības ievēlēts pārstāvis viņš apliecināja principialitāti un piederību tiem ideāliem, kas viņu dzīvē bija vadījuši, un vēlējās, lai tie būtu arī Latvijas tautas vadmotīvs. Viņš bija godīgs Dievam un tautai doto solījumu priekšā.

Ja "parastajā" dzīvē godīguma/godprātības jēdziena izpratne grūtības nesagādā, politikā katrs strāvojums šim jēdzienam var piešķirt citu saturu.

Saeimas deputāta zvērestā apliecinātais "godprātīgi"... Atbilstoši elektorāta vēlmēm, partijas programmai vai frakcijas disciplīnai?

Satversmē kopš pirmsākumiem noteikta apziņas brīvība. Tā neietvēra postulātu, ka ikvienam valsts piederīgajam ir jātic Dievam. Sociāldemokrāti bija cita pasaules uzskata piekritēji, un pašsaprotami, ka, esot savās pozīcijās, viņi oponēja F. Trasunam. Izrādās, arī viņi bija principiāli un godīgi, aizstāvot savu viedokli.

Vai, iestājoties par "krievu skolām", Saeimas deputāts rīkojas godprātīgi? Tas ir pretrunā viņa dotajam svinīgajam solījumam stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Taču atbilstoši "krievu skolu" kustības mērķiem un uzstādījumiem viņš būs godīgs, uzticams un pat varonīgs.

Viens godīgums sabiedrībā, cits interešu grupā un vēl cits ģimenē? (Jājautā sirdsbalsij!)

Cilvēktiesības, daudzas un dažādas pilsoniskās sabiedrības aktivitātes mūsdienu pasaulē iegūst arvien jaunas dimensijas. Un, tāpat kā jebkuras dabiskās tiesības, arī šīs pēc vienlīdzības un godīguma parametriem prasa tām cienīgu vietu.

Bet kā tas atbilst demokrātiskas valsts principam un tautas suverēnajai varai? Turklāt vai tas atbilst dabiskai noteikto lietu kārtībai, un vai tas ir godīgi pret nākamajām paaudzēm un, visbeidzot, pret mūsu civilizāciju?

Robērs Šūmanis (Robert Schuman), kuram bija uzticēta sūtība likt mūsdienu Eiropas celtnes pamatakmeni un kurš Vatikānā notiekošajā beatifikācijas procesā ir pasludināts par svētīgu, ar savu darbību aicinājis atjaunot katras demokrātiskas nācijas gribu un krietnumu politikā. Viņa personības aicinājums ir bijis "vēlēties vairāk" – vairāk atbildības, atklātības un godprātības.

Vēlēties vairāk arī it visur Latvijā – ģimenē, skolā, sabiedrībā, Saeimā, valsts pārvaldē, tiesā.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Jonikāns V. Godīgums. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 80.-81.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties