2020. gada 16. decembrī Parlaments un Padome pieņēma Regulu Nr. 2020/2092,¹ kura jāpiemēro no 2021. gada 1. janvāra. Šīs regulas pieņemšana neiztika bez plašām un diezgan asām debatēm, it īpaši no Polijas un Ungārijas puses, jo minētā regula paredz noteikumus, kuri nepieciešami Eiropas Savienības (ES) budžeta aizsardzībai, ja ES dalībvalstīs tiek pārkāpti tiesiskuma principi. No regulas izriet, ka Padome pēc Eiropas Komisijas (EK) priekšlikuma var noteikt tādus ES budžeta aizsardzības pasākumus kā, piemēram, maksājumu izmaksas pilnīga vai daļēja apturēšana vai no ES budžeta garantēto aizdevumu pirmstermiņa atmaksāšana, tādu ekonomisko priekšrocību apturēšana vai samazināšana, kuras izriet no instrumenta, kas garantēts no ES budžeta, utt.

Regulas Nr. 2020/2092 izpratnē jēdziens "tiesiskums" attiecas uz ES vērtībām, kas noteiktas Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā, un šis jēdziens ietver vairākus principus, t.i., likumību, juridisko noteiktību, izpildvaras patvaļīguma aizliegumu, efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, varas dalīšanu, nediskriminēšanu un vienlīdzību likuma priekšā. Vienlaikus tiesiskums jāsaprot tā, ka tiek ņemtas vērā arī pārējās ES vērtības un principi, kas noteikti LES 2. pantā.

Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2022. gada 16. februārī pasludināja divus spriedumus, kur vienā lietā Ungārija (C-156/21), bet otrā lietā Polija (C-157/21) lūdza atcelt Regulu Nr. 2020/2092, norādot cita starpā, ka ar šo regulu tiek "apieta" LES 7. pantā paredzētā procedūra. EST noraidīja gan Ungārijas, gan Polijas prasības, norādot, pirmkārt, ka minētās regulas mērķis ir aizsargāt ES budžetu pret apdraudējumiem, kas pietiekami tieši izriet no tiesiskuma principu pārkāpumiem, nevis lai sodītu par šādiem pārkāpumiem per se. Tāpat EST vērsa uzmanību, ka kādā dalībvalstī notikuši tiesiskuma principu pārkāpumi var nopietni apdraudēt ES budžeta pareizu finanšu pārvaldību un ES finanšu intereses. Šo pārkāpumu sekas var būt tostarp tādas, ka nav garantiju, ka no ES budžeta segtie izdevumi atbildīs visiem ES tiesībās paredzētajiem nosacījumiem un līdz ar to mērķiem, kurus ES vēlas sasniegt, kad tā finansē šādus izdevumus.

Otrkārt, EST norādīja, ka ar procedūru, kas izveidota ar regulu, netiek "apieta" LES 7. pantā paredzētā procedūra un tiek ievērotas ES piešķirtās kompetences robežas, jo LES 7. panta procedūrai un ar regulu izveidotajai procedūrai ir dažādi mērķi un tām katrai ir skaidri atšķirīgs priekšmets.

Treškārt, ņemot vērā Polijas un Ungārijas argumentus saistībā ar tiesiskās drošības principa pārkāpumu, EST norādīja, ka principi, kas šajā regulā ietverti, ir plaši attīstīti EST judikatūrā, ka to avots rodams kopīgajās vērtībās, kuras dalībvalstis atzīst un piemēro arī savās tiesību sistēmās, un ka tie izriet no dalībvalstīm kopīgā tiesiskuma jēdziena. Līdz ar to, EST ieskatā, dalībvalstīm jāspēj pietiekami precīzi noteikt katra šī principa būtisko saturu, kā arī no tiem izrietošās prasības.

Tādējādi šie divi EST spriedumi, pateicoties Polijas un Ungārijas prasībām, sniedz izvērstāku analīzi saistībā ar Regulu Nr. 2020/2092 un tās piemērošanu, it īpaši uzsverot, ka jāpastāv reālai saiknei starp tiesiskuma pārkāpumu un ietekmi uz ES pareizu finanšu pārvaldību vai tās finanšu interesēm, vai nopietniem draudiem tās ietekmēt un lai pārkāpums attiektos uz situāciju vai uz rīcību, kas ir attiecināma uz dalībvalsts iestādi un kam ir nozīme ES budžeta pareizai izpildei.

Papildus norādāms, ka, iespējams, tieši šie EST spriedumi būs par pamatu tam, lai EK rīkotos un piemērotu Regulu Nr. 2020/2092 attiecībā pret Poliju, ņemot vērā, ka Parlaments jau 2021. gada 29. oktobrī paziņoja, ka plāno vērsties EST ar prasību pret EK, jo EK Polijas gadījumā nav piemērojusi Regulas Nr. 2020/2092 nosacījumus. Tomēr, kādas sekas būs šiem spriedumiem, būs redzams pavisam tuvā nākotnē. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka tieši 2020. gada decembrī Eiropadome vienojās, ka EK kopīgi ar dalībvalstīm jāizstrādā vadlīnijas Regulas Nr. 2020/2092 piemērošanai, bet tikai pēc tam, kad EST būs pasludinājusi spriedumus lietā C-156/21 un lietā C-157/21.² Tādējādi, kā redzams, lai arī nav šaubu, ka šī regula jāpiemēro noteiktos apstākļos, Eiropadomei un Parlamentam atšķiras viedokļi par to, kad un kā tieši piemērot Regulu Nr. 2020/2092.