24. februārī Krievijas Federācija ar plaša mēroga iebrukumu sāka jaunu fāzi savā agresīvajā, imperiālistiskajā karā pret suverēnu kaimiņvalsti – Ukrainu. Šis ir jauna līmeņa zvērīgums procesā, kas aizsākās ar Krimas un Ukrainas austrumu reģionu sagrābšanu 2014. gadā.

Ņemot vērā pašreizējā iebrukuma brutalitāti un Krievijas vadības cinismu (iepriekšējos posmos notika maskēšanās ar algotņu bandu veidotām "tautas republikām" un "referendumu" imitācija), pasaulei vairs nav iespēju "pievērt acis" un, piemēram, izlikties, ka šis ir Ukrainas iekšējs konflikts vai reģionāla problēma.

Nē, tā ir globāla problēma, jo ir kārtējais Krievijas mēģinājums sagraut pēc Otrā pasaules kara vairāk vai mazāk veiksmīgi pastāvējušo kārtību, kad attiecības starp valstīm noteica starptautiskās tiesības, kuru mērķis ir paredzamos noteikumos balstīta un visām pusēm pēc iespējas izdevīga valstu savstarpēja sadarbība un karu novēršana. Uz šādu mērķi pasaule samērā vienprātīgi tiecās kopš Otrā pasaules kara katastrofas.

Pagājušajā piektdienā, 4. martā, Krievijas armijas apšaudes izraisīja ugunsgrēku Eiropas lielākajā atomelektrostacijā Zaporižjā, ko par laimi izdevās nodzēst. Līdz ar to agresīvie iebrucēji pārkāpa vēl vienu tabu – Krievija nonāca kodolterorista statusā.

Mēs nezinām, kāda situācija Ukrainā, Eiropā un pasaulē būs brīdī, kad iznāks šis žurnāls. Tomēr ir skaidrs, ka nevienam, izņemot agresorvalsti Krieviju un nelielu tās atbalstītāju loku, vairs nav šaubu, ka tas, kas notiek Ukrainā, ir agresīvs karš pretēji visiem civilizēto valstu akceptētiem starptautisko tiesību pamatprincipiem. Savukārt mērķtiecīgā civiliedzīvotāju nogalināšana un civilās infrastruktūras masveidīgā nopostīšana, medicīniskās un humanitārās palīdzības traucēšana un citas Krievijas Federācijas armijas īstenotās darbības, kas neskaitāmas reizes fiksētas un dokumentētas kara pirmajā nedēļā, ir kara noziegumi.

Diemžēl nodrošināt starptautisko tiesību ievērošanu ir daudz sarežģītāk nekā likuma varu atsevišķas valsts ietvaros. Lai normalizētu saprātu zaudējušas valsts uzvedību, nevar izsaukt policiju, valsti nevar ievietot nedz cietumā, nedz psihiskās ārstēšanas ie­stādē, kā to varētu izdarīt ar vardarbīgu slepkavnieku – indivīdu. Starptautisko tiesību funkcionēšana ir daudz sarežģītāka un diemžēl atkarīga no starptautisko tiesību subjektu – valstu – spēka vai vājuma.

Tomēr nedrīkstam zaudēt cerību. 2. martā ANO Ģenerālā asambleja ar divu trešdaļu balsu vairākumu (141 no 193 dalībvalstīm) pieņēma rezolūciju, nosodot Krievijas agresija pret Ukrainu un pieprasot, lai Krievija nekavējoties izved savu karaspēku no šīs valsts, kā arī nosodot Baltkrievijas atbalstu nelikumīgai spēka lietošanai.

Vairākas starptautiskas organizācijas iesaistījušās Krievijas veikto noziegumu dokumentēšanā un izmeklēšanā. Latvija aktīvi piedalās šajās iniciatīvās.

Tā, piemēram, 28. februārī Starptautiskās krimināltiesas prokurors Karims Kāns paziņoja, ka uzsāk nekavējošu izmeklēšanu par Krievijas veiktajiem noziegumiem Ukrainā, pamatojoties uz 39 valstu iesniegumu. Tajā pašā 28. februārī ANO Cilvēktiesību padome, neskatoties uz Krievijas Federācijas pretdarbību, debatēja par Krievijas veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. ANO priekšsēdētājs Antonio Guterešs, kategoriski nosodot Krievijas rīcību, norādīja, ka tikai vāja valsts baidās no cilvēktiesībām, bet spēcīgas valstis tās ievēro. Savukārt 3. martā 45 Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) dalībvalstis, tai skaitā Latvija, ar Ukrainas atbalstu iniciēja neatkarīgas ekspertu misijas izveidošanu (Maskavas mehānismu) cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu vērtēšanai saistībā ar Krievijas veikto un Baltkrievijas atbalstīto iebrukumu Ukrainā.

Kamēr turpinās Krievijas iebrukums Ukrainā, cerēt uz to, ka vainīgie stāsies tiesas priekšā, diemžēl nevar. Un ukraiņu tautas drausmīgās ciešanas turpinās. Tomēr vēstures pieredze dod cerību pat tumšākajos brīžos. Arī nacistu režīms kādreiz likās neuzvarams ļaunums. Un tā vadoņi, postot pasauli, nevarēja iedomāties, ka reiz nonāks Nirnbergas tribunālā. Tāpat kā Dienvidslāvijas kara noziedznieki noteikti nerēķinājās ar ANO izveidota tribunāla apsūdzēto solu.

Kara pirmajās astoņās dienās Kijevā esot piedzimuši gandrīz 400 bērni. Ukrainas varonīgo aizstāvju neticamā drosme dod cerību, ka viņi dzīvos brīvā valstī un mēs visi kopā – brīvā pasaulē. Bet kara noziedznieki tiks sodīti jau šajā saulē.

Слава Україні! Героям слава!