Cilvēki ar invaliditāti un jo īpaši cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem vēl aizvien Latvijā tiek uztverti kā nepilnvērtīgi, kā tādi, kuriem tiesības nepienākas, bet kuriem tās var piešķirt, ja kādam būs tāda vēlme. Nav noliedzams, ka pēdējos gados aizvien vairāk tiek pievērsta uzmanība garīgās veselības jautājumiem, tostarp pilnveidots normatīvais regulējums, tomēr sabiedrībā vēl aizvien valda daudz stereotipu un aizspriedumu gan pret cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem, gan intelektuālās attīstības traucējumiem. Šo cilvēku tiesības tikt uzklausītiem, kā arī iespējas saņemt atbalstu savu tiesību īstenošanā netiek pienācīgi nodrošinātas.¹ Vēl aizvien arī profesionāļu vidū prevalē vēlme pieņemt lēmumus šo cilvēku vietā un nereti bez viņu līdzdalības un pienācīgas viedokļa uzklausīšanas. Savukārt juridisko profesiju pārstāvjiem nereti trūkst zināšanu un izpratnes par jaunākajiem cilvēktiesību standartiem attiecībā uz personu ar invaliditāti tiesībām, tostarp tādām fundamentālām tiesībām kā tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ir garantētas gan Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā, gan vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos.