22. Marts 2022 /NR. 12 (1226)
Skaidrojumi. Viedokļi
Ukrainas karš un starptautiskās tiesības
9
M.Soc.Sc., LL.M.
Ieva Miļūna
Rīgas Juridiskās augstskolas lektore 
SATURA RĀDĪTĀJS

Ievads

Sakarā ar Krievijas Federācijas iebrukumu Ukrainā aktuāls ir jautājums, kuras starptautisko tiesību normas Krievijas Federācija ir pārkāpusi un kādi starptautiskie noziegumi ir saskatāmi Krievijas Federācijas politisko un militāro līderu darbībā. Šis raksts īsi ieskicēs minētos pārkāpumus, kā arī iezīmēs starptautisko tiesu un tribunālu lomu šī strīda risināšanā.

 

1. ANO statūtu pārkāpums un agresija

2022. gada 24. februārī tika uzsākta Krievijas Federācijas intervence Ukrainā. Tā ir uzskatāma par ANO statūtu 2. panta ceturtās daļas pārkāpumu, kas aizliedz visām ANO dalībvalstīm draudēt vai lietot spēku pret citas valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību. Minētā norma ir arī jus cogens norma – starptautiski imperatīva norma, no kuras nav pieļaujamas atkāpes.

Krievijas Federācija ir atsaukusies uz to, ka tā ir īstenojusi ANO statūtu 51. pantā paredzētās tiesības uz pašaizsardzību. Taču minētais nav piemērojams šajā situācijā. Ja pašpasludinātās un Krievijas Federācijas atzītās Doņeckas un Luhanskas Republikas būtu piedzīvojušas bruņotu uzbrukumu no Ukrainas puses, teorētiski būtu iespējams runāt par tiesībām uz pašaizsardzību. Taču minētās republikas nav valstis; tās nav atzinusi starptautiskā kopiena, tādējādi arguments par pašaizsardzības tiesību īstenošanu nav piemērojams. Arī krievvalodīgo iedzīvotāju aizsardzība Doņeckā un Luhanskā nav pietiekams pamats, lai iebruktu Ukrainas teritorijā.

Krievijas Federācijas iebrukums Ukrainā ir uzskatāms par agresiju. Valsts īstenotas agresijas noziegums ir definēts ANO Ģenerālās asamblejas 1974. gada 14. decembra rezolūcijā 3314(XXIX). Saskaņā ar minēto rezolūciju agresijas akts ir valsts bruņota spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību, vai arī jebkādā citā veidā, kas nav saskaņā ar ANO statūtiem. Krievijas Federācijas intervencē Ukrainā ir vērojami vairāki agresijas definīcijas elementi: 1) iebrukums citas valsts teritorijā un militāra okupācija; 2) citas valsts teritorijas bombardēšana vai jebkādu ieroču izmantošana pret citas valsts teritoriju; 3) bruņoto spēku uzbrukums citai valstij ar sauszemes, jūras vai gaisa spēku palīdzību; 4) bruņotu grupu un algotņu nosūtīšana uz citas valsts teritoriju, lai lietotu bruņotu spēku pret citu valsti.

Līdz ar valsts agresijas darbībām Krievijas Federācijas īstenotajā intervencē Ukrainā ir konstatējama politisko un militāro līderu kriminālatbildība. Saskaņā ar Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtu 8. bis panta pirmo daļu individuālā kriminālatbildība par agresijas noziegumu ir konstatējama gadījumos, kad persona ir atradusies pozīcijā, lai efektīvi īstenotu kontroli vai vadītu valsts politisko vai militāro darbību, plānojot, gatavojot, uzsākot vai īstenojot agresiju, kas pēc tās rakstura, smaguma un apjoma veido acīmredzamu ANO statūtu pārkāpumu. Agresija ir līderu noziegums, un saskaņā ar iepriekš minēto definīciju pie atbildības būtu saucami Krievijas Federācijas politiskie un militārie līderi, kas ir kontrolējuši vai vadījuši intervenci Ukrainā.

 

2. Kara noziegumi

Krievijas Federācijas īstenotajās darbībās ir saskatāmi kara noziegumi. Saskaņā ar Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtu 8. pantu arī kara noziegumu konstatācijai ir nepieciešams valsts plāns vai politika, vai tie ir tikuši izdarīti plašā mērogā. Krievijas Federācijas iebrukuma Ukrainā gadījumā ir saskatāmi šādi kara noziegumi: 1) tīša civiliedzīvotāju nogalināšana; 2) objektu, kas nav militārie objekti, iznīcināšana (šajā gadījumā tās ir dzīvojamās mājas, skolas, slimnīcas, bērnudārzi); 3) tīši uzbrukumi civiliedzīvotājiem, kas nepiedalās karadarbībā; 4) marodierisms; 5) pārmērīgu un nevajadzīgu ciešanu radīšana, izmantojot aizliegtos ieročus, tādus kā kasešu bumbas.

Lai konstatētu, vai Krievijas Federācijas amatpersonu un karavīru izdarītie noziegumi ir Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtu 7. pantā paredzētie noziegumi pret cilvēci, ir nepieciešams pierādīt, ka noziedzīgās darbības ir daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma pret civiliedzīvotājiem. Savukārt, lai konstatētu, ka pret Ukrainas iedzīvotājiem ir izdarīts genocīds, kas paredzēts Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtu 6. pantā, ir nepieciešams konstatēt īpašu nodomu – dolus specialis, iznīcināt nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu.

 

3. Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcija

Starptautiskās krimināltiesas prokurors ir nolēmis atvērt izmeklēšanu attiecībā uz Krievijas Federācijas intervences Ukrainā laikā izdarītajiem noziegumiem. Lai arī Ukraina nav Starptautiskās krimināltiesas dalībvalsts, tā ir akceptējusi šīs tiesas jurisdikciju ad hoc (konkrētajam gadījumam) attiecībā uz notikumiem, kas norisinājušies Ukrainas teritorijā, sākot no 2013. gada. Paralēli noziegumiem, kas varētu tikt konstatēti, Maidana notikumu, Krimas aneksijas un situācijas Austrumukrainā gadījumā, šā gada notikumi būtu vērtējami agresijas un kara noziegumu kontekstā.

 

4. ANO Starptautiskās tiesas jurisdikcija

Ukraina ir vērsusies pret Krievijas Federāciju arī ANO Starptautiskajā tiesā, pamatojoties uz Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Ukraina ir lūgusi ANO Starptautisko tiesu noteikt tādus pagaidu pasākumus kā: 1) Krievijas Federācijas militāro darbību apturēšana tās pasludinātā genocīda novēršanas Luhanskā un Doņeckā mērķa gaismā; 2) Krievijas Federācijas militāro, neregulāro bruņoto vienību, organizāciju un personu, kuru mērķis ir pasludinātā genocīda novēršana Ukrainā, darbību apturēšana; 3) nepasliktināt strīda risināšanas procesu; 4) ziņot par ANO Starptautiskās tiesas noteikto pagaidu pasākumu pildīšanu.

Krievijas Federācijas pārstāvis nav piedalījies ANO Starptautiskās tiesas sēdē, kurā Ukraina ir lūgusi piemērot pagaidu pasākumus. Saskaņā ar ANO Starptautiskās tiesas statūtu 53. panta pirmo daļu, ja kāda no pusēm nepiedalās tiesas sēdē, otra puse var lūgt tiesu lemt tai par labu.

 

Nobeigums

Šī konflikta risinājums pagaidām nav paredzams. Visticamāk, laikam ejot, nāks klajā jauni fakti par Krievijas Federācijas izdarītajiem starptautiskajiem noziegumiem Ukrainā. Minētie jautājumi skar gan valsts atbildību, gan indivīdu kriminālatbildību. Tā būs starptautisko tiesu un tribunālu loma risināt šo divu atbildību aspektus.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Miļūna I. Ukrainas karš un starptautiskās tiesības. Jurista Vārds, 22.03.2022., Nr. 12 (1226), 12.-13.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 22. Marts 2022 /NR. 12 (1226)
9 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Name
22. Marts 2022 / 11:39
0
ATBILDĒT
Tātad beigās izrādīsies, ka starptautiskās tiesības ir tukša muldēšana.
Māris Lejnieks > Name
22. Marts 2022 / 12:00
4
ATBILDĒT
Name, arī man šāda sajūta radās 24.februārī. Ziniet kas palīdzēja? ANO Ģenrālās asamblejas ārkārtas sesijas vērošana. Kad 141 valsts pauž nepārptotamu nostāju pret Krievijas agresiju, atjaunojās sajūta, ka vairumam starptautiskās sabiedrības starptautiskās tiesības ir nepieciešamas. Pasaule nav tik sabojāta, kā varētu sākotnēji izlikties. :)
Cilvēks > Māris Lejnieks
22. Marts 2022 / 12:07
0
ATBILDĒT
Vājš mierinājums! Nekas jau nav mainījies - Krievija dara to, ko pati izlēmusi. Visa pasaule tikai vēro un skaita mirušos. Nekas nav mainījies pēc 2WW. Tikai skatuves nākušas klāt.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 6
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties