Rakstot šīs rindas, rit Krievijas Federācijas (turpmāk – Krievija) uzsāktā kara 21. diena. Krievijas bruņotie spēki, nespējot ieņemt nozīmīgas pilsētas, apšauda tās ar smago artilēriju un raķetēm. Uzbrukumi tiek vērsti arī pret slimnīcām, skolām, dzīvojamām mājām, dzemdību namiem un citiem civiliem objektiem. ANO cilvēktiesību komisāre ziņo par 549 bojāgājušiem civiliedzīvotājiem, norādot, ka patiesais kritušo skaits var būt ievērojami lielāks.¹ Savukārt Mariupoles mērs norāda, ka tikai šajā pilsētā vien ir reģistrēti 2400 krituši civiliedzīvotāji (arī viņš norāda, ka faktiskais bojāgājušo skaits ir daudz lielāks).² Pēc pašām minimālākajām aplēsēm krituši ir vairāki tūkstoši Krievijas un arī Ukrainas kareivju. Papildus tam miljoniem cilvēku ir pametuši savas mājas, bēgot uz Ukrainas rietumiem un tālāk uz kaimiņvalstīm.

Tāpat kā lielākā daļa cilvēces, arī starptautisko tiesību juristi šajās dienās uzdod sev jautājumus: ko ir iespējams darīt, lai apturētu Krievijas vājprātīgo karu; kā saukt pie atbildības Vladimiru Putinu un viņa noziedzīgo režīmu? Šajā rakstā sniegšu īsu skaidrojumu par būtiskākajiem starptautiskajiem noziegumiem, kas pastrādāti Ukrainā, un ieskicēšu dažus no atbildības mehānismiem, kurus var piemērot starptautiskā sabiedrība vai arī atsevišķas valstis attiecībā pret Krievijas augstākajām amatpersonām.

Sāksim ar Krievijas kā valsts rīcības kvalifikāciju. Iebrūkot Ukrainā ar sauszemes, gaisa un jūras spēkiem, Krievija ir veikusi agresiju.³ ANO Ģenerālās asamblejas 1974. gada rezolūcijas Nr. 3314 "Agresijas definīcija" 1. pants nosaka, ka agresija ir bruņota spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti, politisko neatkarību vai jebkurā citā ANO statūtiem neatbilstošā veidā. Rezolūcijas 2. un turpmākie panti sniedz dažādus piemērus, īpaši uzsverot, ka par agresoru ir uzskatāma valsts, kura pirmā lieto bruņotu spēku. Krievijas prezidenta pasludinātā "speciālā operācija" ar tās definētajiem mērķiem – Ukrainas "denacifikāciju", "demilitarizāciju" un Dombasa reģiona t.s. "tautas republiku" aizsardzību – viennozīmīgi ir vērsta gan pret Ukrainas suverenitāti, gan teritoriālo integritāti, gan politisko neatkarību. Faktiski spilgtāku agresijas piemēru ir pat grūti iedomāties. Tāpat, veicot agresiju, Krievija ir pārkāpusi ANO statūtu 2. panta 4. daļā noteikto spēka lietošanas aizliegumu. Agresija ir šī paša aizlieguma iespējami rupjākā izpausme.

Agresijas aizliegums ir arī imperatīva starptautisko tiesību norma (jus cogens), t.i., norma no kuras nav pieļaujama atkāpšanās. Šādas normas pārkāpums valsts atbildības tiesībās izraisa īpašas tiesiskās sekas: 1) jebkura valsts (ne tikai cietusī, kā tas ir citu pārkāpumu gadījumā) var pieprasīt pārkāpējas valsts atbildību; 2) jebkura valsts var piemērot pretpasākumus (t.i., noteiktās robežās pārkāpt savas saistības pret Krieviju, lai to mudinātu izbeigt pārkāpumu). Turklāt imperatīvas normas smags pārkāpums (un Krievijas pārkāpums viennozīmīgi tāds ir)⁴ uzliek visām pārējām valstīm pienākumu: a) sadarboties, lai pārtrauktu Krievijas pārkāpumu; b) tās nedrīkst atzīt pārkāpuma radīto situāciju par tiesisku; un c) palīdzēt Krievijai uzturēt pārkāpuma rezultātā radīto situāciju.⁵

Kā Krievija tiesiski attaisno savu iebrukumu?

Jāsaka, ka šis jautājums ir maznozīmīgs (lai gan profesionālajai deformācijai interesants), jo agresijas karš nav tiesiski attaisnojams it nekādos apstākļos. Šo jautājumu var kaut cik nopietni apsvērt tikai Kremļa propagandas paralēlajā realitātē, kurā Ukrainu pārvalda nacistu režīms, kurš veic genocīdu pret apspiestajiem Donbasa krievvalodīgajiem; kurā Ukraina un NATO kuru katru brīdi uzbruks Krievijai. Paradoksāli, bet šķiet, ka pats Putins, vismaz spriežot pēc katastrofāli izplānotās militārās taktikas, tik tiešām ticēja, ka ukraiņi sagaidīs viņa armiju kā atbrīvotājus. Tad, lūk, šajā paralēlajā realitātē Krievijas prezidents savā 2022. gada 24. februāra rīta runā ir izvirzījis trīs aptuveni juridiskus argumentus, kas attaisnotu Krievijas rīcību:

"Mums vienkārši nav atstāta neviena cita iespēja aizsargāt Krieviju, mūsu cilvēkus, izņemot to iespēju, kuru mēs šodien būsim spiesti izmantot. Apstākļi liek mums rīkoties izlēmīgi un nekavējoties. Donbasa tautas republikas ir vērsušās pie Krievijas ar lūgumu pēc palīdzības.

Šajā sakarā saskaņā ar ANO statūtu 7. nodaļas 51. pantu ar Krievijas Padomes piekrišanu, lai izpildītu draudzības un savstarpējās palīdzības līgumus ar Doņeckas Tautas Republiku un Luhanskas Tautas Republiku, ko Federālā asambleja ratificēja šī gada 22. februārī, esmu pieņēmis lēmumu par speciālas militāras operācijas veikšanu.

Tās mērķis – aizsargāt cilvēkus, par kuriem Kijevas režīms astoņus gadus ir ņirgājies un veicis pret tiem genocīdu. Un šim nolūkam mēs tieksimies pēc Ukrainas demilitarizācijas un denacifikācijas, kā arī saukt pie atbildības tos, kuri izdarījuši neskaitāmus asiņainus noziegumus pret civiliedzīvotājiem, tostarp Krievijas pilsoņiem.

Tajā pašā laikā mūsu plānos nav iekļauta Ukrainas teritoriju okupācija. Mēs nevienam neko negrasāmies ar varu uzspiest. [..].

Atkārtoju, mūsu rīcība ir pašaizsardzība pret draudiem, kas mums tiek radīti, un no vēl lielākas bēdas nekā tā, kas notiek šodien. Lai cik grūti tas nebūtu, es lūdzu to saprast un aicinu uz sadarbību, lai pēc iespējas ātrāk pāršķirtu šo traģisko lappusi un kopīgi virzītos uz priekšu, lai neļautu nevienam jaukties mūsu lietās, mūsu attiecībās, bet gan veidot tās pašu spēkiem – tā, lai radītu nepieciešamos apstākļus visu problēmu pārvarēšanai un, neskatoties uz valstu robežu esamību, stiprinātu mūs no iekšienes kā vienotu veselumu. Es tam ticu – tieši šādai mūsu nākotnei."⁶

Putina runā ietverto juridisko argumentu centrālais elements ir Krievijas tiesības uz pašaizsardzību. ANO statūtu 51. pants tik tiešām paredz izņēmumu no spēka lietošanas aizlieguma – tiesības uz individuālo un kolektīvo pašaizsardzību, ja notiek bruņots uzbrukums ANO dalībvalstij. Putina runa norāda uz trīs argumentiem, kāpēc Krievijas "speciālā operācija" būtu pašaizsardzība. Pirmkārt, Krievijas prezidents norāda uz Doņeckas un Luhanskas Tautas Republiku lūgumu pēc palīdzības, lai aizsargātos no Ukrainas uzbrukuma. Šis arguments ir vairāk nekā vājš divu iemeslu dēļ. Šīs tā sauktās tautas republikas nav valstis – tās ir pašas Krievijas izdomātas un radītas – iepriekšējās 2014. gada "speciālās operācijas" rezultāts. Tādēļ, pat ja Ukraina būtu pirmā uzbrukusi Doņeckai un Luhanskai, Krievijai it nekādā veidā nevar būt tiesības kolektīvi pašaizsargāt Ukrainas teritoriju no pašas Ukrainas. Otrs iemesls, kādēļ iebrukumu Ukrainā nevar attaisnot ar kolektīvo pašaizsardzību, ir paražu tiesībās noteiktie spēka pielietošanas samērības un nepieciešamības kritēriji. Pat ja Doņeckas un Luhanskas Republikas būtu valstis, kurām būtu uzbrukusi Ukraina, pašaizsardzība neattaisnotu visas Ukrainas teritorijas okupāciju un Krievijas iebrukuma galveno mērķi – valdības maiņu Kijevā (Putina terminoloģijā – Ukrainas denacifikāciju).

Otrs arguments, kuru iespējams saskatīt Putina runā, ir pašas Krievijas pašaizsardzība no Ukrainas draudiem. Šis arguments izskatās pēc mēģinājuma piesaukt t.s. apsteidzošo pašaizsardzību – doktrīnu, kura pamato spēka piemērošanu ne tikai tad, ja ir noticis bruņots uzbrukums (kā to pieprasa ANO statūtu 51. pants), bet arī situācijās, kurās uzbrukums ir tikai sagaidāms.⁷ Uzreiz jāatzīmē, ka šī doktrīna, acīmredzami neatbilst ANO statūtiem. Tiesa, valsts tiesības uz pašaizsardzību ir iespējams interpretēt plašāk nekā ANO statūtu 51. pantā paredzētās – caur starptautisko tiesību paražu normu, kura neprasa sagaidīt uzbrukumu un ļauj piemērot spēku, vēl pirms uzbrukums ir noticis.⁸ Bet šādā gadījumā paraža nosaka, ka uzbrukumam jābūt tūlīt un nenovēršami sagaidāmam.⁹ Ukrainas uzbrukums Krievijai bija tūlītējs un nenovēršams vienīgi Putina paralēlajā realitātē.

Trešais arguments, kuru varam identificēt Krievijas prezidenta runā, pamatojas uz Ukrainas it kā veiktā genocīda Donbasā apturēšanu. Šis arguments varētu norādīt uz t.s. humanitārās intervences doktrīnu. Šī doktrīna paredz valstu tiesības pielietot bruņotu spēku, lai apturētu plašus un sevišķi smagus cilvēktiesību pārkāpumus citā valstī. Arī šī doktrīna ir tikai doktrīna, kuru atsevišķas valstis ir mēģinājušas izmantot, lai attaisnotu ANO statūtu pārkāpumus. Humanitārās intervences spilgtākais piemērs ir NATO veiktā Serbijas bombardēšana 1999. gadā, lai apturētu t.s. etnisko tīrīšanu Kosovā. Tieši šo humanitāro intervenci Putins ir daudzkārt norādījis kā klaju piemēru NATO veiktam starptautisko tiesību pārkāpumam. Šajā ziņā jāatzīst, ka Putinam ir taisnība – humanitārā intervence bez ANO Drošības padomes rezolūcijas (pat tad, kad tā ir patiesi veikta ar mērķi pārtraukt cilvēktiesību pārkāpumus, nevis sagrābt citas valsts teritoriju), tik tiešām ir ANO statūtu pārkāpums.

Jānorāda, ka Krievija ir centusies ievērot arī ANO statūtu 51. panta prasību nekavējoties paziņot par savu pašaizsardzību ANO Drošības padomei. Krievijas paziņojuma vēstulei kā autoritatīvākais Krievijas starptautisko tiesību pozīcijas izklāsts ir pievienota paša Krievijas prezidenta iepriekš citētā runa visā tās garumā.

Krimināltiesiskā atbildība par starptautiskiem noziegumiem

Līdz šim esam skatījuši Krievijas kā valsts veikto pašu nozīmīgāko pārkāpumu – agresiju. Gan agresija, gan citi Krievijas pārkāpumi ir valsts atbildības kontekstā skatāmi jautājumi, kuri var tikt risināti un jau šobrīd tiek risināti starptautiskās tiesās. Tā, piemēram, Ukraina ir vērsusies ANO Starptautiskajā tiesā, pamatojoties uz Genocīda konvenciju.¹⁰ Tomēr paralēli valstu atbildībai starptautiskās krimināltiesības paredz arī indivīdu atbildību par starptautiskiem noziegumiem. Šo būtiskāko noziegumu kategorijā ietilpst genocīds, noziegumi pret cilvēci, kara noziegumi un agresija. Apskatīsim, ko nozīmē katrs no šiem jēdzieniem un kurus no šiem starptautiskajiem noziegumiem prima facie varētu būt veicis Putins un citas Krievijas amatpersonas.

Genocīds saskaņā ar 1948. gada Genocīda konvenciju ir cilvēku nogalināšana, nopietnu miesas bojājumu radīšana, bērnu dzimšanas novēršana, bērnu pārvietošana vai mērķtiecīga nepanesamu apstākļu radīšana ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu. Genocīds ir visu noziegumu noziegums. Tā kvalifikācijas specifiskā pazīme ir īpašs nodoms – iznīcināt nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu. Lai cik arī smagi būtu uz šo brīdi, t.i., kara 21. dienu, veiktie Putina un Krievijas militārpersonu noziegumi, tie visdrīzāk nebūs kvalificējami kā genocīds, jo Krievijas artilērija un raķetes nešķiro upurus pēc nacionālās, etniskās, rases vai reliģiskās piederības. Genocīdu raksturojošais īpašais nodoms pilnīgi vai daļēji iznīcināt grupu ir galvenais iemesls, kādēļ praksē pat liela skaita cilvēku nogalināšana kā genocīds tiek kvalificēta ļoti reti.¹¹

Kara noziegumi atbilstoši Starptautiskās krimināltiesas statūtu 8. pantam ir smagi humanitāro tiesību, t.i., kara vešanas noteikumu, pārkāpumi. Pamatā tie būs 1949. gada Ženēvas konvenciju pārkāpumi, piemēram, plaša mēroga īpašuma postīšana, kuru neattaisno militāra nepieciešamība. Tāpat kara noziegumi būs apzināti vērsti uzbrukumi pret civiliedzīvotājiem; apzināti uzbrukumi pret civiliem objektiem, pilsētām, ciematiem, patvērumiem vai ēkām, kuras nav militāri mērķi, vai to bombardēšana ar jebkādiem līdzekļiem; ieroču, lādiņu un materiālu, un karadarbības metožu izmantošana, kuras var izraisīt nevajadzīgus ievainojumus vai liekas ciešanas. Jau šobrīd ir skaidrs, ka Krievija masveidīgi veic smagus humanitāro tiesību pārkāpumus. Pasaules veselības organizācija periodā līdz 13. martam ir apstiprinājusi ziņojumus par 31 uzbrukumu slimnīcām un citām veselības aprūpes iestādēm.¹² Civilo objektu apšaude ar artilēriju un raķetēm, šķiet, ir viena no Kremļa kara taktikām ar mērķi terorizēt Ukrainas iedzīvotājus un radīt apstākļus, kuros Ukrainas bruņotie spēki būtu maksimāli aizņemti ar palīdzības sniegšanu civiliedzīvotājiem. Arī kasešu un vakuuma bumbu izmantošana ir tikai daži no piemēriem Krievijas kara noziegumiem. Atbildību par kara noziegumiem nes gan noziegumu plānotāji, gan pavēļu devēji, gan izpildītāji, ieskaitot atsevišķus kareivjus, kuri ar savu individuālo rīcību pārkāpj kara vešanas noteikumus. Jānorāda, ka arī Ukrainas bruņotie spēki visdrīzāk ir veikuši Ženēvas konvenciju pārkāpumus, piemēram, nogalinot pretinieka kareivjus, kuri ir ievainoti un tādēļ nav spējīgi aizsargāties.

Noziegumi pret cilvēci saskaņā ar Starptautiskās krimināltiesas statūtu 7. pantu ir slepkavība, iznīcināšana, izvarošana, spīdzināšana un citas darbības, kas vērstas pret civiliedzīvotājiem, ja tās tiek veiktas kā daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma, apzinoties šā uzbrukuma būtību. Noziegumu pret cilvēci kvalificējošā pazīme ir īpašs nodoms – uzbrucējam ir jāapzinās, ka veiktais noziegums ir daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma pret civiliedzīvotājiem. Noziegumi pret cilvēci atšķiras no kara noziegumiem tieši ar šo kvalificējošo pazīmi. Viens atsevišķs nodarījums var būt kara noziegums, piemēram, slimnīcas apšaude. Savukārt atsevišķs nodarījums nebūs noziegums pret cilvēci, ja vien tas netiks veikts kā daļa no sistemātiska uzbrukuma civiliedzīvotājiem. Krievijas līdz šim veiktie uzbrukumi civilajiem objektiem ir tik plaši un regulāri, ka tie pirmšķietami liecina par plašu un sistemātisku civiliedzīvotāju iznīcināšanu. Par šiem noziegumiem atbildību būs jānes gan Krievijas bruņoto spēku virspavēlniekam, gan visu līmeņu militārpersonām, kuras ir piedalījušās noziegumu veikšanā.

Agresija, kā jau iepriekš noskaidrojām, ir bruņota spēka lietošana, kura pārkāpj ANO statūtus un atbilst kādam no ANO Ģenerālās asamblejas 1974. gadā sniegtās definīcijas gadījumiem, piemēram, sākotnēja bruņota spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību. Savukārt agresija kā indivīda pastrādāts starptautisks noziegums saskaņā ar Starptautiskās krimināltiesas statūtu 8. bis pantu ir agresijas akta plānošana, sagatavošana, uzsākšana vai izpildīšana, ko veic persona, kura spēj kontrolēt vai vadīt valsts politisko vai militāro rīcību. Tādēļ agresijas noziegumu var pastrādāt tikai politiski vai militāri līderi – personas, kas faktiski kontrolē vai vada valsts rīcību. Šajā kategorijā ietilpst gan Putins kā valsts prezidents un armijas virspavēlnieks, gan aizsardzības ministrs, gan Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba militārpersonas un citu t.s. spēka struktūru vadošās amatpersonas.

Kur tiesāt Putinu?

Kādas tad ir starptautiskās sabiedrības iespējas saukt Putinu un citas Krievijas amatpersonas pie atbildības par agresiju, kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un, iespējams, arī genocīdu? Apskatīsim trīs iespējamos variantus: 1) Starptautiskā krimināltiesa, 2) ad hoc tribunāls, 3) Krievijas vai Ukrainas tiesas saskaņā ar šo valstu nacionālajām krimināltiesībām vai jebkuras citas valsts tiesas, pamatojoties uz universālo jurisdikciju.

Starptautiskās krimināltiesas (turpmāk – SKT) jurisdikcija ir ierobežota. Hāgā esošajai tiesai ir jurisdikcija pār tiesas statūtu dalībvalstu pilsoņu nodarījumiem, kā arī nodarījumiem, kas veikti statūtu dalībvalstu teritorijā. Ne Krievija, ne Ukraina nav SKT statūtu dalībnieces. Tomēr Ukraina ir iesniegusi SKT divas deklarācijas saskaņā ar SKT statūtu 12. panta 3. daļu, ar kurām tā ierobežotā tvērumā atzīst SKT jurisdikciju. Pirmā no šīm deklarācijām piešķir jurisdikciju pār nodarījumiem Ukrainas teritorijā tikai laikā no 2013. gada 21. novembra līdz 2014. gada 22. februārim, t.i., Ukrainas Cieņas revolūcijas periodā. Otra Ukrainas iesniegtā deklarācija sniedz SKT jurisdikciju pār noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, kas veikti Ukrainas teritorijā kopš 2014. gada 20. februāra. Šī deklarācija nav terminēta un piešķir SKT jurisdikciju pār jebkuras valsts pilsoņu nodarījumiem Ukrainā, ieskaitot pašreiz notiekošos Krievijas pilsoņu nodarījumus.

SKT statūti satur īpašus nosacījumus attiecībā uz tiesas jurisdikciju agresijas gadījumos. SKT statūtu 15. bis panta 5. daļa liedz tiesas jurisdikciju pār agresiju attiecībā uz to valstu pilsoņiem un teritorijām, kuras nav SKT dalībnieces. Kā arī ANO Drošības padome Krievijas veto tiesību dēļ nav nodevusi SKT prokuroram Krievijas agresijas izmeklēšanu. Šo iemeslu dēļ SKT šobrīd diemžēl nav jurisdikcijas pār agresijas noziegumiem Ukrainā.

Dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma sākuma, 2022. gada 28. februārī, SKT prokurors paziņoja par lēmumu atklāt izmeklēšanu Ukrainā.¹³ Paralēli prokurora paša iniciatīvai arī 41 SKT Statūtu dalībvalsts (ieskaitot Latviju, Lietuvu un Igauniju) ir vērsusies pie SKT prokurora, lūdzot uzsākt izmeklēšanu par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu Ukrainā.¹⁴ Ir skaidrs, ka SKT neizsniegs apcietināšanas orderus tuvāko nedēļu laikā un, pat ja izsniegtu, tie paliktu neizpildīti, kamēr vien Putina režīms paliek pie varas Krievijā. Tādēļ mēs nevaram sagaidīt no SKT tūlītēju ietekmi uz kara pārtraukšanu. Tomēr SKT izmeklēšana, pat ja tā nebūs Putina motivējošo apsvērumu augšgalā, var ietekmēt gan komandieru, gan ierindas kareivju rīcību un radīt preventīvu efektu. Kaut vai ziņas par to, ka SKT jau šobrīd veic izmeklēšanu, var atturēt militārpersonas no individuālu kara noziegumu veikšanas, kā arī graut Krievijas kareivju vēlmi pildīt noziedzīgas pavēles. Turklāt SKT izmeklēšana turpinās vājināt Putina režīma leģitimitāti gan Krievijā, gan starptautiskajā sabiedrībā. It īpaši Indijas un Ķīnas līderi būs spiesti vēlreiz pārdomāt, vai viņi ir nostājušies pareizajā pusē.

Ad hoc tribunāls ir starptautiska tiesa, kas tiek izveidota konkrēta konflikta noslēgumā, lai sauktu pie atbildības personas par noteiktā laikā un teritorijā veiktiem starptautiskiem noziegumiem. Zināmākie ad hoc tribunālu piemēri ir Nirnbergas un Tokijas tribunāli, bijušās Dienvidslāvijas un Ruandas tribunāli. Neilgi pēc Krievijas agresijas sākuma vairāki ievērojami starptautisko tiesību juristi ir parakstījuši deklarāciju, kurā tie aicina valstis izveidot ad hoc tribunālu, kas sauktu pie atbildības personas, kuras ir izplānojušas, veikušas un atbalstījušas Krievijas agresiju Ukrainā.¹⁵ Galvenais iemesls, kādēļ būtu vērts radīt atsevišķu tribunālu, ir nodrošināt, ka Putins un viņa režīma vadošās personas tiek sauktas pie atbildības tieši par agresiju. Tieši agresija ir sākotnējais noziegums, kurš nes sev līdzi gan kara noziegumus, gan noziegumus pret cilvēci un grauj tiesībās balstītu starptautisko kārtību.

Kā jau minēju, SKT nav jurisdikcijas pār agresiju Ukrainā. SKT var saukt pie atbildības personas par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, bet tā nevar tiesāt Putinu par agresijas noziegumu. Savukārt starptautisku ad hoc tribunālu valstis var izveidot tieši ar mērķi saukt pie atbildības agresijas veicējus, tā nodrošinot, ka šis smagais noziegums nepaliek nesodīts. Šāda tribunāla izveide nav nekas neiespējams. Tomēr tā būtisks priekšnoteikums ir neapstrīdama leģitimitāte. Tokijas un Nirnbergas tribunālu leģitimitāti garantēja visu valstu, ieskaitot Vācijas un Japānas, piekrišana. Savukārt Ruandas un bijušās Dienvidslāvijas tribunālu leģitimitāti nodrošināja tas, ka tos izveidoja ANO Drošības padome. Kamēr Putina režīms nav gāzts un kamēr vairākas ievērojamas valstis, piemēram, Indija un Ķīna, neatzīst agresijas faktu, arī ad hoc tribunāla leģitimitāte nebūs neapstrīdama.

Bez SKT un ad hoc tribunāla pie atbildības par starptautiskiem noziegumiem personas var saukt arī valstu nacionālās tiesas. Agresija, kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un arī genocīds ir kriminalizēti gan Krievijas, gan Ukrainas, gan arī Baltkrievijas krimināltiesībās. Šo valstu tiesām ir jurisdikcija pār minētajiem nodarījumiem vai nu tādēļ, ka nodarījums ir veikts attiecīgās valsts teritorijā, vai tādēļ, ka to veicis valsts pilsonis. Saukšana pie atbildības valsts tiesā faktiski ir primārais atbildības modelis, un starptautiskām tiesām būtu jāiztiesā lietas tikai tad, ja nacionālās tiesas nevar vai nevēlas realizēt savu funkciju.

Tā, piemēram, šobrīd Krievijas prokuratūra nav uzsākusi kriminālprocesus par Krievijas Kriminālkodeksa 353. panta (agresīva kara plānošana, uzsākšana un vešana) vai 356. panta (kara noziegumi) pārkāpumiem. Ja valstis nerealizē savu krimināltiesisko jurisdikciju uz teritoriālā vai pilsonības principa pamata, starptautisko noziegumu gadījumos jebkura valsts var saukt personas pie atbildības, pamatojoties uz t.s. universālo jurisdikciju. Saskaņā ar universālās jurisdikcijas principu, kurš ir iekļauts daudzu valstu krimināltiesībās, valsts var realizēt jurisdikciju arī pār ārvalstniekiem par citā valstī veiktu nodarījumu. Universālā jurisdikcija vairumā valstu ir piemērojama tieši smagāko starptautisko noziegumu gadījumā. Šis ir būtisks līdzeklis nesodāmības novēršanai, jo jebkura ieinteresēta valsts var uzsākt kriminālprocesu, ja nacionālie vai starptautiskie mehānismi nav nostrādājuši. Daļā valstu universālā jurisdikcija ir realizējama tikai tad, ja aizdomās turamā persona atrodas attiecīgās valsts teritorijā. Šīs jurisdikcijas formas piemērošanu sarežģī arī valsts augstāko amatpersonu imunitāte, kamēr tās atrodas amatā.

Noslēgumā jāatzīmē, ka kvalitatīvs kriminālprocess reti kad ir ātrs – gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī. Iezīmētie atbildības modeļi, vismaz izmeklēšanas stadijā, nebūt nav viens otru izslēdzoši. To panākumi būs atkarīgi, gan no rūpīgas pierādījumu savākšanas, gan no profesionālas apsūdzības – faktoriem, kuriem 21. gadsimtā nevajadzētu radīt nepārvaramas grūtības. Galvenais šķērslis Putina saukšanai pie atbildības ir viņa palikšana pie varas Krievijā.