5. Aprīlis 2022 /NR. 14 (1228)
Skaidrojumi. Viedokļi
Atsevišķi galvojuma institūta aspekti profesora Aleksandra Būmaņa un Senāta judikatūras atziņās
Dr. iur.
Erlens Kalniņš
Zvērināts advokāts, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents 

Šajā rakstā aplūkoti atsevišķi galvojuma institūta aspekti, secīgi atspoguļojot tās atziņas attiecīgajos problēmjautājumos, kuras atrodamas A. Būmaņa disertācijā "Galvojums civiltiesībās" un ir izteiktas Senāta jaunākajā judikatūrā

Ievads

[1] Profesoram Aleksandram Būmanim (1881–1937) veltītajā rakstā1 esmu jau norādījis, ka savu doktora disertāciju "Galvojums civiltiesībās" viņš pabeidza 1933. gada sākumā. Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes 1933. gada 18. maija sēdē tika uzklausītas recenzentu profesora Vasilija Sinaiska (1876–1949), profesora Arveda Švābes (1888–1959) un docenta Pētera Lejiņa (1879–1960) atsauksmes par docenta A. Būmaņa iesniegto disertāciju "Galvojums civiltiesībās", atzīstot šo darbu par atbilstošu doktora disertācijai izvirzītajām prasībām. A. Būmanis savu disertāciju sekmīgi aizstāvēja 1933. gada 30. maijā, un ar visām klātesošo fakultātes locekļu balsīm viņam tika piešķirts tiesību zinātņu doktora grāds, ko apstiprināja Latvijas Universitātes padome.

Turklāt minētajā rakstā uzsvērts, ka atšķirībā no citiem A. Būmaņa darbiem viņa doktora disertācija "Galvojums civiltiesībās"2 tā arī palika neizdota. Taču, ņemot vērā šajā disertācijā pausto atziņu nozīmīgumu, tai obligāti jāvelta atsevišķs raksts kaut vai tā iemesla dēļ, ka par daudziem galvojuma institūta aspektiem, par kuriem mūsdienu Senātam ir nācies gandrīz vai "lauzt šķēpus", A. Būmaņa disertācijā atrodam izvērstu argumentāciju un pārliecinošus secinājumus.

[2] Savā disertācijā A. Būmanis ir secīgi aplūkojis un analizējis tādus jautājumus kā galvojuma jēdziens, galvojuma tiesiskais raksturs, galvojuma nodibināšana, galvinieka tiesiskais stāvoklis un galvojuma izbeigšanās. Katrs no šiem jautājumiem izvērsti analizēts, aplūkojot galvojuma institūta izpratni romiešu tiesībās un pandektu tiesību zinātnē, kā arī šī institūta tā laika regulējumu 1864. gada Vietējo civillikumu kopojumā (Baltijas Vietējo likumu kopojuma III daļā),3 Vācijas Civilkodeksā (Bürgerliches Gesetzbuch), Šveices Saistību tiesību likumā (Obligationenrecht) un Francijas Civilkodeksā (Code civil), atspoguļojot un analizējot attiecīgās tiesību doktrīnas un tiesu prakses atziņas.

Šajā rakstā aplūkoti vienīgi atsevišķi galvojuma institūta aspekti, secīgi atspoguļojot tās atziņas attiecīgajos problēmjautājumos, kuras atrodamas A. Būmaņa disertācijā "Galvojums civiltiesībās" un ir izteiktas Senāta jaunākajā judikatūrā. Kaut gan visos rakstā aplūkotajos, arī mūsdienu privāttiesiskajā apgrozībā aktuālajos galvojuma institūta aspektos sakrīt A. Būmaņa un Senāta izdarītie gala secinājumi (vadošās tēzes), ne visi no šiem secinājumiem ir tikuši pamatoti ar vieniem un tiem pašiem argumentiem. Minētais citstarp izskaidrojams ar to, ka līdz šim savā argumentācijā Senāts nav atsaucies uz A. Būmaņa disertācijā ietvertajiem argumentiem, apsvērumiem un secinājumiem. Tāpēc raksta kopsavilkumā rezumējoši norādīts arī uz atšķirībām vai līdzībām A. Būmaņa un Senāta judikatūras atziņās (argumentācijā) svarīgākajos problēmjautājumos.

 

Galvinieka saistības pamats un priekšmets

[3] Savā disertācijā A. Būmanis uzsvēris, ka "galvinieka parāds ir svešs parāds",4 jo galvinieka saistībai ir cits tiesiskais pamats nekā galvenā parādnieka saistībai. Proti, galvinieka saistība izceļas uz sava īpatnēja tiesiska pamata – galvojuma līguma, turpretī galvenā parādnieka saistības pamats var būt, piemēram, pirkuma līgums, nomas (īres) līgums, aizdevuma līgums, tātad katrā ziņā cits tiesiskais pamats nekā galvojumam. Tāpēc kreditors var celt prasību pret galvinieku tikai uz galvojuma līguma pamata. Kā norādījis A. Būmanis, minēto uzskatu pastiprina tas, ka noteikumi par galvojuma līgumu ne tikai 1864. gada Vietējo civillikumu kopojumā (turpmāk – VCL), bet arī Vācijas Civilkodeksā un Šveices Saistību tiesību likumā ir ietverti saistību tiesību sevišķajā daļā starp t.s. regulētajiem līgumiem, kas tieši apliecina, ka galvojuma līgums ir patstāvīgs saistību izcelšanās pamats. Taču vienlaikus minētais uzskats nenonāk pretrunā galvojuma atkarībai no galvenās saistības jeb galvojuma akcesoritātei, jo šī atkarība noteic vienīgi galvojuma spēkā esību un galvinieka atbildības apmēru.5

Šajā ziņā jānorāda, ka, izstrādājot 1937.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties