Ievads

Valsts iestādes savas kompetences ietvaros ir tiesīgas pieprasīt no uzņēmumiem noteikta veida personas datu saturošu informāciju, lai pārbaudītu to rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām attiecīgajā situācijā. Turklāt atsevišķos gadījumos informācijas pieprasījuma saņēmējam ir pienākums sniegt informāciju, jo pretējā gadījumā var iestāties administratīvā atbildība par informācijas nesniegšanu.

Neskatoties uz plašām valsts iestāžu pilnvarām nepieciešamās informācijas vākšanā, šo iestāžu tiesības ir ierobežotas. Tā saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmo un otro daļu valsts iestādes darbojas tikai un vienīgi savas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros, ievērojot indivīdu pamattiesības, kurās ietilpst arī tiesības uz personas datu aizsardzību.

Valsts iestādēm, pildot savus uzdevumus un funkcijas, nav paredzētas nekāda veida atkāpes no personas datu aizsardzības nosacījumu ievērošanas, ko uzskatāmi apliecina arī lieta "SIA "SS" pret Valsts ieņēmumu dienestu".¹ Valsts iestādei kā jebkuram pārzinim, apstrādājot personas datus, pieprasot personas datus no uzņēmuma, kura rīcības tiesiskums ir pārbaudāms attiecīgās pārbaudes ietvaros, jāievēro visi personas datu apstrādes tiesiskuma priekšnoteikumi. Personas datu aizsardzības līmeni nekādā veidā neietekmē process, kura ietvaros nepieciešamā informācija ir pieprasīta.

Raksta autors savā praksē ir saskāries ar vairākiem desmitiem gadījumu, kad valsts iestādes ar informācijas pieprasījumiem klaji pārkāpj datu aizsardzības prasības, kas norāda uz izpratnes trūkumu un sistēmiskām problēmām indivīdu privātās dzīves neaizskaramības nodrošināšanā.