No brīža, kad 2015. gadā Latvijā parādījās vērā ņemami kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēji jeb savstarpējo aizdevumu platformas, pagāja salīdzinoši neilgs laiks, līdz finanšu pakalpojumu uzraugošās iestādes, kā Finanšu un kapitāla tirgus komisija un arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, sāka vērtēt, kuram finanšu un kapitāla tirgus pakalpojuma ietvaram šāds pakalpojums būtu pakļaujams un kādā veidā uzraugāms. Tas ir likumsakarīgi un loģiski, ņemot vērā, ka šī pakalpojuma sniedzēji akumulēja naudas līdzekļus no ieguldītājiem, kas vairumā gadījumu bija fiziskas personas ar nelielu vai vispār neesošu pieredzi ieguldīšanā. Šie ieguldītāji nebija ne mazākā mērā pasargāti iespējamās kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēja vai finansējuma piesaistītāja krāpniecības vai maksātnespējas gadījumos, izņemot vien iespēju tiesāties vai pieteikt savas kreditoru prasības, ja kas noiet greizi.

Kopfinansējuma pakalpojuma sniedzējiem nebija izvirzītas arī tipiskās bāzes prasības, kurām pakļauti uzraugāmie finanšu un kapitāla tirgus dalībnieki. Piemēram, prasības par pašu kapitāla apmēru, dalībnieku reputāciju un naudas līdzekļu izcelsmi, kompetences un reputācijas prasības amatpersonām, pienākums veikt savu klientu un ieguldītāju pārbaudi atbilstoši noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas prasībām, pienākums ieguldītāju līdzekļus turēt šķirti no paša pakalpojuma sniedzēja līdzekļiem un citas prasības.

Jāatzīst, ka arī pašas savstarpējo aizdevumu platformas nesēdēja, rokas klēpī salikušas, un proaktīvi sadarbojās un diskutēja ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju un Finanšu ministriju par to, kā būtu uzraugāmi un regulējami to sniegtie pakalpojumi. Rezultātā Finanšu ministrija 2017. gadā izstrādāja Kopfinansējumu pakalpojumu likumprojektu, kas netika pieņemts, jo iebildumus par likumprojektu cēla gan nozares pārstāvji, gan iesaistītās valsts institūcijas.

Paralēli savstarpējo aizdevumu platformas regulējuma jautājums sāka kļūt aizvien aktuālāks arī Eiropas Savienības līmenī. Eiropas Savienības dalībvalstis īstenoja atšķirīgu pieeju kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēju regulēšanā, kas savukārt radīja pamatīgas galvassāpes un izdevumus tiem kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem, kuri vēlējās savus pakalpojumus aktīvi sniegt ārpus savas reģistrācijas valsts. Vēloties sniegt pakalpojumus citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, bieži nācās dibināt atsevišķu juridisko personu, bija jāpielāgo savi biznesa procesi un dokumentācija vietējām prasībām, tādējādi pielāgojot zināmā mērā arī pašu pakalpojumu, atsevišķās valstīs veicot arī licencēšanas vai reģistrācijas procesu un izpildot katrai Eiropas Savienības dalībvalstij specifiskās prasības. Šāda situācija bija pretrunā ar Eiropas Savienības iecerētās Kapitāla tirgus savienības mērķi izveidot vienotu kapitāla tirgu, nodrošinot raitu, bezaizķeršanās piekļuvi kapitāla avotiem gan fiziskām personām, gan jo īpaši mazajam un vidējam biznesam.¹

2020.