Agentes in rebus (latviskojot – "darbinieki/darboņi iekš lietām" – no lat. agere – darboties, darīt, rīkoties un lat. res – lieta) bija ļoti specifiska romiešu ierēdņu kategorija, kuru pienākumi ietvēra visai specifisku uzdevumu izpildi.

Kā zināms, katrai sociālai struktūrai, vai tas būtu valstisks, sabiedrisks, korporatīvs vai kāds līdzīgs veidojums, vienmēr rodas vajadzība saņemt objektīvu un patiesu informāciju. Līdzīgi sakāms arī par jebkuru privātu indivīdu. Informācija nepieciešama objektīvās realitātes izzināšanai un efektīvai izvērtēšanai – analīzei.

Balstoties uz iegūtās informācijas izvērtējumu, iespējams pieņemt pareizus lēmumus, noteikt sasniedzamus mērķus un veikt optimālas darbības mērķu sasniegšanai, cita starpā dodot uzdevumus un rīkojumus. Tāpat informācija vajadzīga izvirzīto mērķu sasniegšanas gaitas, tai skaitā doto uzdevumu un rīkojumu, izpildes kontrolēšanai.

Atsevišķi minama informācijas vajadzība situācijās, kad nākas novērst un apkarot kādas pretinieku, konkurentu, antisociālu elementu vai citāda veida nelabvēļu destruktīvas darbības vai arī cīnīties pret mērķu sasniegšanai doto uzdevumu un rīkojumu izpildē iesaistītā personāla (valsts ierēdņu, korporatīvo veidojumu darbinieku u.c.) korumpētību un darbības neefektivitāti.

Šādos un līdzīgos gadījumos var rasties nepieciešamība pēc īpašu, cita starpā slepenu informācijas iegūšanas metožu izmantošanas. Līdzīgi var rasties nepieciešamība piešķirt kādas īpašas pilnvaras informācijas vācējiem un/vai personāla darbības efektivitātes kontrolētājiem, tai skaitā arī attiecībā uz represīvu piespiedu pasākumu veikšanu.

Protams, ja vien pastāv likumīgas tiesības šādas metodes pielietot un šādas pilnvaras piešķirt. Jebkurā gadījumā te svarīgi novērst piešķirto pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas un nepienācīgu papildu pilnvaru uzurpācijas riskus.