Par naida noziegumiem mūsdienās tiek uzskatīts prettiesisks nodarījums, kura motīvs ir balstīts uz dažādu veidu aizspriedumiem. Nereti naida noziegumus saista ar diskrimināciju pēc dažādos veidos aizliegtām atšķirīgas attieksmes pazīmēm, piemēram, dzimums, ādas krāsa, vecums, invaliditāte, reliģiskā, politiskā vai cita pārliecība, nacionālā vai sociālā izcelsme vai citi apstākļi.¹ Proti, diskriminācijai ir liela loma naida noziegumu kontekstā. Naida noziegums ir arī vardarbība, kas vērsta pret kādu personu vai personu grupu, arī publiski izteikumi, naida runa, kas satur aicinājumu ienīst vai vērst vardarbību pret personu vai personu grupu, kurai piemīt kāda no diskriminācijas pazīmēm. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 10., 21. un 47. pantā ir attiecīgi garantētas tiesības uz cilvēka cieņu, domu, pārliecības un ticības brīvību, diskriminācijas aizliegumu, kā arī uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu.² Papildus jāatzīmē, ka aizsardzība pret visu cilvēku diskrimināciju ir vispārējas tiesības, kas atzītas ar Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju, ANO Konvenciju par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu, Starptautisko konvenciju par rasu visu veidu diskriminācijas likvidāciju, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju u.c.

Tādējādi arī naida izpausme mūsdienās tiek regulēta plašākā kontekstā. Naida jēdziena teorētiski tiesiskā izpratne starptautiskajā un arī nacionālajā līmenī ir nostabilizējusies, pateicoties gan zinātnieku veiktajiem teorētiskajiem pētījumiem, gan arī starptautiskajai un nacionālajai tiesu praksei. Neskatoties uz minēto, kā arī ņemot vērā drošības izaicinājumus ģeopolitiskajā telpā, ir vērojama naida noziegumu pieauguma tendence, kas cita starpā norāda uz nosacīti jauniem naida noziegumu motīviem.

Raksta ietvaros netiks pētīts ne naida noziegumu tiesiskais tvērums, ne arī naida noziegumu motīvi, bet gan naida kā jēdziena un sociālas parādības transformatīvas izpausmes, kas var ietekmēt naida interpretāciju naida noziegumu kontekstā.