Efektīvas nolēmumu izpildes procesuālie aspekti

Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Sa­tversme) 92. pantam ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Lai gan minētajā pantā tas nav tieši atrunāts, tomēr taisnīgas tiesas jēdziens ietver arī tiesības prasīt, lai valsts nodrošina efektīvu tiesas sprieduma izpildi. Pretējā gadījumā visas pārējās taisnīgas tiesas garantijas ir bezjēdzīgas, ja persona, kas tiesā "panākusi taisnību", nevar to īstenot praksē.¹

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) savā judikatūrā ir norādījusi, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktā ietvertās "tiesības uz tiesu" garantijas ir izpildītas, ja pieteikuma iesniedzējam ir atļauts vērsties pie tiesu izpildītāja, lai panāktu sprieduma izpildi, un kur turpmāka nespēja izpildīt spriedumu nav notikusi valsts iestāžu nolaidības vai bezdarbības dēļ.²

Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL) ietvertā nolēmumu izpildes sistēma ir veidota tā, lai nolēmumu izpildi varētu veikt daudzpusīgi, piemērojot dažādus piespiedu izpildes līdzekļus (CPL 557. pants). Tieši parādniekam ir pienākums aktīvi līdzdarboties un informēt par savu materiālo stāvokli, kas neizpildes gadījumā var rezultēties ar sankciju (CPL 552. pants), un, kamēr izpildu lieta atrodas pie tiesu izpildītāja, tikmēr piedziņa ir iespējama un parāda piedziņai nav noilguma (CPL 547. pants).

Saskaņā ar CPL 570. panta pirmo daļu piedziņu vērš uz fiziskās personas mantu, arī uz šīs personas daļu kopīpašumā un laulāto kopmantā, kā arī likumā noteiktajos gadījumos – uz laulāto mantas kopību. Vienlaikus atbilstoši CPL 570. panta otrajai daļai piedziņa uz parādnieka mantu netiek vērsta, ja parādnieks strādā vai saņem pensiju vai stipendiju un piedziņas apmērs nepārsniedz to mēneša ienākumu daļu, uz kuru pēc likuma var vērst piedziņu.