Par nolēmuma izpildes objektu var būt jebkura personai piederošā manta, proti, gan ķermeniska, gan bezķermeniska. Tā var būt arī saistība, kas pienākas parādniekam no trešās personas, tas ir, tiesība uz izpildījumu. Starptautisko tiesību attīstības rezultātā kustamās mantas aprite ir padarīta par vienu no Eiropas Savienības pamatbrīvībām, vienlaikus ekonomiskās attīstības nepieciešamība var novest pie grūtībām kreditoriem saņemt apmierinājumu no izdarītā aizskāruma.
Ņemot vērā minēto, autori publikācijā pievērsīs uzmanību tiesību principiem, kas tiesu izpildītājam jāievēro, piemērojot piespiedu izpildes līdzekļus saistībā ar vispārējo mantas apķīlāšanas kārtību un mantas apsardzības institūtu.
Samērīgums un procesuālā ekonomija
Saskaņā ar Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 557. panta pirmās daļas 1. punktu piespiedu izpildes līdzekļi ir piedziņas vēršana uz parādnieka kustamo mantu, tai skaitā mantu, kas atrodas pie citām personām, un bezķermeniskām lietām, tās pārdodot [..].1
Ikdienā tiesu izpildītājs regulāri sastopas ar tiesību principu kolīziju, kad jāizmanto svēršanas un salīdzināšanas metode, izvērtējot piedziņas izpildes līdzekļa piemērošanu pret parādnieku. Svara kausos vienmēr atradīsies parādnieka un piedzinēja intereses, kas prasa piepildīt samērīguma principu ar saturu.
Samērīguma princips ir visaptverošs juridisks elements un eksistē arī tad, ja normatīvajos aktos tas expressis verbis nav ierakstīts.2 Samērīgums ir skatāms arī kopsakarā ar personas morāli. Tiesu izpildītāja darbībā vienmēr pastāvēs personas subjektīvais vērtējums par to, kas ir samērīgs. Morāle atšķiras no likuma, jo "tikai tāpēc, ka cilvēks var kaut ko darīt, nenozīmē, ka viņam tas patiešām būtu jādara".3
Tiesu izpildītājam kā normatīvo aktu piemērotājam ir jāprot saskatīt likumdevēja izteiktā griba, tulkojot un izprotot CPL. Uzskatāms piemērs ir CPL 574. panta trešā daļa, kas uzliek par pienākumu tiesu izpildītājam izvērtēt, vai parādnieka manta vispār ir apķīlājama un realizējama, to skatot ne tikai no kreditora, bet arī parādnieka interesēm, jo visa sprieduma izpilde notiek uz parādnieka rēķina.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
