Mantojuma pieņemšana

Civillikumā mantojuma tiesībām ir atvēlēta atsevišķa – otrā daļa, kas nenoliedzami norāda uz institūta nozīmīgumu, tālab jo īpaši būtiska ir regulējuma modernizācija un pilnveide, kas atvieglo ne vien tiesību piemērotāja darbu, bet arī vienkāršo tiesību lietotāja izpratni par tā tiesībām un pienākumiem.

Diemžēl sabiedrības zināšanas un izpratne mantošanas procesuālajos jautājumos aizvien ir vērtējama kā salīdzinoši vāja. Kaut gan tieši mantinieks ir tas subjekts, no kura sagaidāma aktīva rīcība mantojuma lietas uzsākšanā. Par pasīviem mantiniekiem var uzskatīt gan tos, kuri vispār neuzsāk mantošanas procesu, gan tos, kuri, nepārbaudot mantojuma sastāvu, to pieņem pēc fakta. "Tādēļ praksē par pārgalvīgiem tiek uzskatīti tie mantinieki, kuri, nenoskaidrojot mantojuma masu, pieņem mantojumu vai atraida to. Pirmie, iespējams, pārņem mantojuma atstājēja parādus, kas pārsniedz mantojuma masas vērtību, tā radot sev finansiālus zaudējumus. Savukārt otrajiem pastāv varbūtība vēlāk to nožēlot, tā kā mantojums bijis viņiem finansiāli izdevīgs."²

Kā izriet no Civillikuma 382. panta, mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā.