Šaubu jēdziena vēsturiskā izcelsme

Šaubīgu gadījumu risinājumi tika meklēti jau Bizantijas imperatora Justiniāna Corpus Iuris Civilis nozīmīgākajā daļā – Digestās.¹ Padziļināti izpētot Justiniāna kodifikāciju, autorei izdevās atrast gan šaubu jēdziena konceptuālus priekštečus – aizdomas, neskaidrību, divdomību un tiesnešu viedokļa neizšķiršanos, gan arī pašu jēdzienu "šaubas". Lai arī Digestās ir atrodami principi, kas risina nevainīgas personas notiesāšanu un tiesāšanu bez pietiekamiem pierādījumiem, tomēr nevajadzētu kļūdaini pieņemt, ka romiešu tiesībās jau tika formulēts kriminālprocesam raksturīgais princips tā pieņemtajā formā in dubio pro reo. Vistuvākais tam varētu būt Romas imperatora Trajana citāts, kuru aprakstījis Ulpiāns: "Nevienu, kas nav klāt, nedrīkst notiesāt par noziegumu. Tāpat arī nevienu nevajadzētu notiesāt uz aizdomu pamata, jo labāk ir ļaut vainīgās personas noziegumam palikt nesodītam nekā nosodīt nevainīgu cilvēku."²

Šaubu teoloģija un tiesu prakse sāka attīstīties galvenokārt kontinentālajā Eiropā 12. gs. laikā, aizstājot drastisko ordāliju sistēmu.³ Piemēram, iudicium aquae fervantis ordālijas ietvaros, kad tiesnesis pats šaubījās par apsūdzētā vainu, apsūdzēto iemeta ūdenī un pārbaudīja, vai viņš slīkst, ticot, ka Dievs atklās apsūdzētā vainu, svētajam ūdenim atraidot viņa vainīgās miesas, savukārt nevainīgumu – Dievam pieņemot viņa nevainīgo ķermeni savā svētajā baseinā.⁴ Pēc šādas procedūras gan zūd jēga patiesības noskaidrošanai, jo nevainīgā persona jau ir mirusi, taču vainīgo tik un tā, visticamāk, gaida nāves sods. Likumsakarīgi, ka šādai kārtībai pienāca savs noriets un nepieciešamība pēc alternatīvām metodēm.

Romas katoļu baznīcas teoloģijā pastāv divu veidu grēki – ikdienišķie un nāvīgie grēki.⁵ Nāvīgie ir tumšākie no grēkiem, tie simbolizē apzinātu novēršanos no Dieva un sagrauj mīlestību grēcinieku sirdī, kā rezultātā iestājas grēcinieka garīga nāve.⁶ Ņemot vērā, ka nāvīgie grēki liedza iespēju mūžīgai dzīvei, viduslaiku kristīgos tiesnešus uztrauca nevainīga apsūdzētā notiesāšana kā sestā baušļa "Tev nebūs nokaut" pārkāpums – slepkavība.⁷

Pastāvēja uzskats, ka jebkura grēcīga kļūme, kuru tiesnesis pieļāva tiesāšanas laikā, "uzbūvēja viņam savrupmāju ellē", jo īpaši krimināllietās, kurās tika piemēroti asins sodi – kropļojošie vai nāves sodi.⁸ Apsūdzēto nedrīkstēja sodīt ar asins sodu, ja vien pierādījumi nebija luce meridiana clariores jeb skaidrāki par pusdienlaika saules gaismu.