Augusta vidū vietnē manabalss.lv tika reģistrēta iniciatīva "Par obligātu augstāko izglītību Saeimas deputātiem", un pirmās nedēļas laikā par to bija parakstījušies jau vairāk nekā 5000 pilsoņu.

Iniciatīvas pieteicēji norāda: "Uz 14. Saeimu kandidē 1832 kandidāti, no kuriem 34 ir ar pamata izglītību, bet 432 – ar vidējo izglītību. 58 ir bezdarbnieki, bet vairāki desmiti norādījuši, ka pēc profesijas ir sētnieki, šoferi, pavāri un skaistumkopšanas speciālisti. [..] Sabiedrībai, kura vienu reizi četros gados ievēl savus priekšstāvjus, ir jābūt nešaubīgai, ka ievēlētie deputāti ir profesionāļi ar pienācīgu izglītību."

Jautājums par Saeimas deputātu kandidātu "kvalitāti" aktualizējas gandrīz pirms katrām vēlēšanām, bet šajā reizē īpašu uzmanību acīmredzot guvis tādēļ, ka 14. Saeimas kandidātu sarakstos tik tiešām lielā skaitā atrodamas ekstravagantas sociālo tīklu zvaigznes un ietekmeļi, daži no kandidātiem paši sevi sauc par profesionāliem provokatoriem utt.

Satversmes 9. pants nosaka, ka "Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu". Bet Saeimas vēlēšanu likuma 5. pants paredz tikai septiņas nepārvaramas "barjeras" iekļūšanai parlamentā (pār personu ir nodibināta aizgādnība, persona izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās u.c.).

Demokrātiskā valstī pilsoņu izvēli nedrīkst ierobežot, tādēļ, visticamāk, minētā iniciatīva paliks vien pilsoniskas aktivitātes izpausme. Tomēr sabiedrības bažas par likumdevēja kvalitāti ir saprotamas, jo tieši Saeima Latvijā ir būtiskākās valsts politiskās un ekonomiskās attīstības noteicēja. Var piekrist, ka godīgums, lojalitāte Latvijas valstij, emocionālā inteliģence, dabiskas līdera dotības un daudzas citas kvalitātes nav saistītas ar formālo izglītību. No otras puses, ir prasmes, ko attīsta tieši sistemātiska mācīšanās, piemēram, spēja analizēt plašu informācijas apjomu un saskatīt kopsakarības, prasme argumentēti izteikt viedokli utt. Augstskolas diploms pierāda arī to, ka cilvēks spēj pašdisciplinēties un būt mērķtiecīgs.

Latvijas neatkarības pirmajā periodā augstskolas izglītība esot bijusi aptuveni pusei Saeimas deputātu (tolaik sabiedrībai arī kopumā bija zemāks izglītības līmenis). Pēc neatkarības atjaunošanas Saeimas deputātu ar augstskolu diplomiem īpatsvars krasi pieauga: 5. Saeimā – 91 %, 6. Saeimā – 90 %, 7. Saeimā – 94 %, 8. Saeimā – 81,5 %, 9. Saeimā – 95 %, 10. Saeimā – 93 %, 11. Saeimā – 91 %, 12. Saeimā – 97 %, bet pašlaik strādājošajā 13. Saeimā – 96 %.

Arī citās demokrātiskās valstīs vēlētāji darbam parlamentā deleģē galvenokārt augstskolu absolventus: Vācijas Bundestāgos pēdējās desmitgadēs šādu deputātu īpatsvars pieaudzis līdz 86 %, Lielbritānijā tas ir ap 90 % (turklāt gandrīz visi ir tikai divu elitāro augstskolu – Oksfordas vai Kembridžas – beidzēji), ASV Pārstāvju palātā – 95 %, bet ASV Senātā pat 100 %.

Vienlaikus ir sabiedrības pētnieki, kas kritiski izturas pret šādu tendenci, uzskatot, ka tas noved pie politiķu elitārisma un atstumj no valsts to sabiedrības daļu, kas sociāli un ekonomiski netiek līdzi "veiksmīgajiem un turīgajiem" (kuri tai skaitā var atļauties augstāko izglītību). Tieši šī sabiedrības daļa visbiežāk neuzticas valstij un viegli kļūst par radikālu politisko kustību un populistu sekotājiem, kas savukārt apdraud pašu demokrātijas eksistenci.

Otra problēma, ko izceļ pētnieki, ir parlamentāriešu "vienveidība": gandrīz visās demokrātiskajās valstīs lielākā daļa deputātu ir juristi, tiem seko tautsaimnieki, politologi utt. Savukārt, piemēram, ārsti vai inženieri politikā ir reti sastopami. No tā izriet jautājums – kā panākt, lai parlamentārieši vienlīdz labi orientētos visās jomās, ar ko tiem nākas sastapties, un kā nodrošināt, lai dažādas sabiedrības grupas justos politikā sadzirdētas.

Tiem, kas atceras padomju totalitāro režīmu, kad dažādās augstākajās padomēs jeb viltus parlamentos tik tiešām tika iedalītas "kvotas" strādniekiem, lopkopjiem un kokvilnas vācējiem, rosinājumi ierobežot tautas gribu ar formāliem deputātu kandidātu "kvalitātes" vai "kvantitātes" kritērijiem raisa sevišķi lielu piesardzību. Tomēr vēlme, lai Saeima strādā pēc iespējas labāk, paliek.