30. Augusts 2022 /NR. 35 (1249)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesas institucionālā neatkarība: kā rast līdzsvaru ar citiem varas zariem
Laila Jurcēna
Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietniece 

Tiesnešu neatkarības jēdziens nevar tikt ierobežots vienīgi ar individuālu tiesnesi un ar viņa personīgo neatkarību. Ņemot vērā tiesas konstitucionālo lomu, jānodrošina arī tiesu varas institucionālā jeb kolektīvā neatkarība.1 Proti, neatkarības jēdziens jāattiecina ne tikai uz individuālu tiesnesi, tam ir jābūt attiecinātam arī uz visu tiesu varu kopumā. Šāda pieeja ir tieši ietverta gan Eiropas Cilvēktiesību praksē, gan arī nacionālo tiesu nolēmumos. Satversmes tiesa norādījusi, ka nav iespējams nodrošināt nepieciešamo tiesneša neatkarību, ja pati tiesu vara kopumā nav brīva no izpildvaras vai likumdevēja nepamatotas ietekmes vai politiska spiediena.2 Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa neatkarību saista gan ar nepieciešamo personīgo, gan institucionālo neatkarību,3 īpaši norādot, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6(1) pants prasa institucionālo neatkarību, proti, neatkarību no pārējiem varas atzariem – no izpildvaras un likumdevēja.4 Institucionālās neatkarības pamatā ir ideja, ka tiesu vara ir kas vairāk nekā tikai tiesnešu korpuss un ka šim kolektīvajam orgānam arī ir jābūt pasargātam no pārējo varas atzaru nepamatotas ietekmes.5 Institucionālā neatkarība ir saistīta ar tiesas kā institūcijas statusu, tāpēc ir cieši saistīta ar varas dalīšanas konstitucionālo teoriju.6

 

1. Dažādi neatkarības veidi un to savstarpējā saistība

Gan tiesību literatūrā, gan starptautisko institūciju izstrādātajos dokumentos, gan arī tiesu praksē sastopami mēģinājumi identificēt un nodalīt dažādus tiesnešu neatkarības veidus. Jūtama tendence definēt tiesnešu neatkarību, atklāt tās saturu, nozīmi un mērķi, izmantojot sarežģītu un aizvien smalkāku iedalījumu un atsevišķi aplūkojot dažādus neatkarības veidus.

Visbiežāk sastopams ir neatkarības iedalījums individuālajā un institucionālajā, objektīvajā un subjektīvajā, iekšējā un ārējā, kā arī de jure un de facto.

Tiesību literatūrā sastopami dažādi viedokļi par neatkarības veidu savstarpējo ietekmi, pastāvot lielai vienprātībai par to saistību un savstarpējo atkarību.

Tiek uzskatīts, ka dažādi neatkarības veidi cits citu veicina un papildina, tie viens bez otra nevar būt efektīvi.7 Tomēr ir norādīts arī uz jomām un jautājumiem, kuros tie var sadurties. Piemēram, profesore V. Džeksone (Vicki C. Jackson)8 uzskata, ka tiesas budžeta jautājumā un jautājumā par tiesas darba apstākļu nodrošināšanu starp individuālo un institucionālo neatkarību var rasties spriedze.9

Konstatējami centieni gradēt un noteikt, kurš neatkarības veids būtu uzskatāms par svarīgāku vai noteicošo, lielākoties salīdzinot individuālo un institucionālo neatkarību. Kaut arī ir sastopams viedoklis, ka individuālā tiesneša neatkarība galvenokārt pastāv institucionālās neatkarības interesēs,10 tomēr pamatā tieši individuālā neatkarība tiek uzskatīta par tiesnešu neatkarības kodolu un pamatu, savukārt institucionālais aspekts darbojas kā papildinājums. Piemēram, Ā. Baraks uzskata, ka personīgā neatkarība tiek papildināta ar institucionālo.11 Arī Kanādas Augstākā tiesa norādījusi, ka tiesas spriešanas neatkarība (individuālā) tiek nošķirta no administratīvās (institucionālās) neatkarības, jo tiesas spriešanas neatkarība ir tiesneša neatkarības kodols un pamats, savukārt administratīvais aspekts darbojas kā papildinājums.12

Tiesību literatūrā sastopami pat ļoti kategoriski viedokļi, ka svarīgs ir tikai tiesnešu neatkarības jēdziens šaurā nozīmē (individuālā neatkarība), kas pasargā vienīgi tiesneša spēju objektīvi iztiesāt individuālu lietu. Tiesu varas institucionāla nodalīšana pati par sevi neesot garantija taisnīgam un objektīvam tiesas procesam. Institucionālajai neatkarībai neesot nekāda cita konstitucionāla pamatojuma un attaisnojuma, kā vien mērķis atbalstīt tiesas nolēmuma individuālo objektivitāti.13

Dažādi neatkarības veidi ne tikai veicina un papildina cits citu, tie arī pārklājas. Reizēm nav iespējams noteikt, kurš no tiem būtu noteicošais un kurš veic papildinošo funkciju. Piemēram, Čehijas Konstitucionālā tiesa norādījusi, ka personīgā neatkarība, kas sniedz tiesnesim nepieciešamās pakāpes autonomiju no ārējās ietekmes, ir absolūti dabīgas sekas un vienlaikus arī priekšnoteikums institucionālajai neatkarībai.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties