Lai arī cilvēktiesību aizsardzība pēdējo gadu laikā ir strauji attīstījusies, to piemērošana nodokļu tiesību jomā joprojām bieži vien tiek novērtēta par zemu. No vienas puses, ienākumi no nodokļu iekasēšanas valsts budžetā ir instruments sabiedrības labklājības un aizsardzības nodrošināšanai, no otras – cilvēktiesību īstenošana ir viens no galvenajiem demokrātiskas valsts pastāvēšanas pamatprincipiem. Attiecīgi gan valsts nodokļu politika, gan nodokļu administrēšana var mazināt vai izlīdzināt ekonomisko nevienlīdzību, ietekmējot nodokļus, taču tam ir jābūt samērīgam ar personas spēju tos samaksāt.

Tiesības uz īpašumu kā nodokļu jomas regulējošo tiesību aktu elements līdz šim bieži netika izcelts kā nodokļu maksātāju aizsardzības institūts, kas varētu būt saistīts ar sarežģīto nodokļu jomu regulējošo normatīvo tiesību aktu tvērumu, nodokļu maksātājam nepamanot ciešu, tūlītēju saistību starp īpašumtiesībām un nodokļiem kā daļu no tām. Tikai pēdējo gadu laikā strauji ir audzis nodokļu strīdu pieteikumu skaits saistībā ar tiesībām uz īpašumu gan Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT), gan Satversmes tiesā (turpmāk – ST). Latvija kā daļa no starptautiskās juridiskās telpas nodrošina, ka cilvēktiesību jautājumi ir cieši saskaņoti ar starptautiskajiem tiesību principiem, tādēļ gan Satversmes 105. pants, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – ECK) Pirmā protokola 1. pants paredz, ka ikvienai juridiskai un fiziskai personai ir tiesības izmantot savu īpašumu, tādējādi pasargājot personu no valsts prerogatīvajām funkcijām nodokļu likumdošanas jomā. Neskatoties uz starptautiskās arēnas juridisko ietekmi Latvijā, nodokļa maksātāja izpratne par konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus Latvijā joprojām ir zema, kas tiek saistīts gan ar augsto ēnu ekonomikas līmeni valstī, gan nodokļa maksātāja izpratni par tiesību sistēmu kopumā.¹

Līdz šim sabiedrībā veiktās aptaujas liecina, ka vairums pētījuma dalībnieku zemo nodokļu maksāšanas spēju saista ar zemiem iedzīvotāju ienākumiem salīdzinājumā ar augstajām nodokļu likmēm un tikai otrajā vietā ierindo nodokļu birokrātiskās procedūras un valsts tēriņu zemo efektivitāti.² Šādi sabiedrības uzskati kopumā bremzē nodokļu efektīvu iekasēšanu labklājības nodrošināšanai, tādējādi kaitējot ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī pašiem sev.