Pašlaik skaidri iezīmējas realitāte, kurā līdz ar globalizācijas tendencēm pasaules vēsturi sasniegušas nebijuša mēroga starptautiskās krīzes un globālie izaicinājumi, kas apdraud visu starptautisko drošības vidi. Ja palūkojamies ne tik senā pagātnē, jāsecina, ka Covid-19 pandēmija, Baltkrievijas režīma īstenotais hibrīdkarš, pretrunīgi vērtētā ģeopolitiskā dinamika Tuvajos Austrumos, atsevišķu valstu ambīciju pieaugums un visbeidzot Krievijas militārais iebrukums Ukrainā ir tie notikumi, kas veido mūsdienu starptautisko drošības vidi un visticamāk būs drošības izaicinājumu ietekmējošais faktors arī tuvākajā nākotnē.

Starptautiskajiem procesiem kļūstot arvien sarežģītākiem, kā arī pieaugot atsevišķiem politiskiem, ekonomiskiem, ideoloģiskiem un kriminogēniem riska faktoriem, pieaug arī objektīvā nepieciešamība stiprināt ne tikai transatlantisko vienotību un partnerību, bet arī starptautiskajās tiesībās balstīto daudzpusējo diplomātiju un valsts augstāko amatpersonu drošību. Novērojumi rāda, ka dažu pēdējo gadu laikā līdz šim nekad nepieredzētā apmērā informatīvajā telpā ir vērojama agresija un naids – ne vien rupji un aizskaroši komentāri, bet arī aicinājumi fiziski uzbrukt un nogalināt amatpersonas un politiķus.¹

Šī raksta mērķis ir izpētīt valsts augstāko amatpersonu aizsardzības vēsturiskos aspektus, īpašu uzmanību veltot starpkaru periodam, kā arī analizēt šīs jomas būtisko nozīmi mūsdienās.

Amatpersonu aizsardzības vēsturiskie aspekti

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīga Latvijas Republika, un jau no pirmajām jaundibinātās valsts dienām tai bija jāveido stingri pamati, lai nodrošinātu valsts iekšējo drošību, demokrātisku un tiesisku valsts pārvaldes formu, kā arī iedzīvotāju drošību.

Mūsdienas nevar salīdzināt ar pasauli pirms 100 gadiem, jo lielākajā daļā valstu pastāv daudz plašāki un sarežģītāki apdraudējumi. Lai gan paredzamie draudi Latvijai Neatkarības kara, parlamentārās demokrātijas un autoritārā režīma laikā, salīdzinot ar mūsdienām, bijuši citādi, principi daudz neatšķīrās – Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajām tiesību aizsardzības iestādēm, bet jo īpaši 1919. gadā dibinātajam Valsts drošības departamentam, ko mūsdienās pazīstam kā Valsts drošības dienestu (turpmāk – VDD), bija izšķiroši svarīga nozīme valsts eksistencei.