Līdz kalambūram nolietotās frāzes "krīze ir iespēja", "katram mākonim zelta maliņa" utt. atkal izrādījušās patiesas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī Latvijā ir notikušas daudzas lietas, par kurām pirms tam bez rezultāta debatēts gadiem ilgi.

Visuzskatāmākā, protams, ir "okupācijas staba" nojaukšana Pārdaugavā, kas pēkšņi izrādījās iespējama, lai gan pirms tam desmitgadēm ilgi šis objekts aizvainoja padomju okupācijas upurus, šķēla un naidoja Latvijas sabiedrību. Tāpat necerēti straujiem soļiem uz priekšu virzās sabiedrības integrāciju apzināti traucējošās divvalodu skolu sistēmas pāreja uz vienotām mācībām valsts valodā. Beidzot no Latvijas informatīvās telpas izslēgti agresorvalsts propagandas instrumenti – Kremļa televīzijas kanāli (nejaukt ar demokrātiskas sabiedrības medijiem). 13. Saeima savās pēdējās sēdēs ir gatava anulēt ieroču atļaujas divu agresorvalstu – Krievijas un Baltkrievijas – pilsoņiem, kā arī mainīt termiņuzturēšanās atļauju pagarināšanas kārtību. Gadiem ilgi šo valstu pilsoņi faktiski nekontrolētā skaitā ieguvuši īpašumus un dzīvesvietas Latvijā, bieži vien līdz ar to "atmazgājot" noziedzīgi iegūtu naudu un neapšaubāmi sev līdzi nesot abu šo autoritāro valstu politiskos uzskatus un ietekmi, līdz ar to apdraudot Latvijas drošību.

Saeima izskatīšanai Juridiskajā komisijā nodevusi arī vēl vienu iniciatīvu – likumprojektu, kas paredz nodrošināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu, izskaužot faktisko divvalodību, ko ikdienā praktizē ne vien komersanti, bet pat valsts iestādes un uzņēmumi, vienādi sniedzot informāciju ne vien latviešu, bet arī krievu valodā (kurš gan nav dzirdējis telefonā aicinājumu spiest podziņu "1" sarunai latviešu valodā un "2" sarunai krievu valodā). Uzreiz jāpiebilst, ka likumprojekts paredz saglabāt personas tiesības saņemt informāciju svešvalodā ārkārtējās situācijas, avārijas vai nelaimes gadījumā vai jebkurā gadījumā, kad jānovērš apdraudējums personas dzīvībai vai veselībai u.tml.

No vienas puses, varam priecāties, ka beidzot tiek veikti pasākumi Latvijas sabiedrības saliedēšanai, padomju okupācijas seku pārvarēšanai un valsts drošības stiprināšanai. No otras puses, protams, tas liecina, ka politiskajam procesam "miera laikos" Latvijā ir daudzi trūkumi, tai skaitā nopietnas problēmas ar valsts ilgtermiņa stratēģiskās attīstības redzējumu.

Līdzīgs krīzes apstākļu "produkts" savulaik bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kas tika izveidots pirms 20 gadiem un kam veltītas vairākas šī "Jurista Vārda" laidiena publikācijas. Arī toreiz politiskā griba cīnīties pret korupciju Latvijā radās faktiski tikai tad, kad šī problēma jau bija sasniegusi tik kritisku līmeni, ka sāka apdraudēt valsts drošību.

Sabiedrība un valsts tomēr iegūtu daudz vairāk, ja likumdevējs un valsts pārvalde rīkotos laikus un tālredzīgi, nevis nogaidītu krīzi. Uz to savulaik jau norādījis Administratīvo lietu departaments, interpretējot pašaizsargājošās demokrātijas jēdzienu (skat. informāciju par Augstākās tiesas rīkoto konferenci): "Demokrātiskai valsts iekārtai nebūt nav jānogaida, kamēr attiecīgās darbības, kas vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas likvidēšanu, būtu sasniegušas tādu līmeni, ka tās jau konkrēti destabilizētu un apdraudētu šo iekārtu. [..] Tādēļ valsts ir tiesīga un tai ir pienākums nepieļaut šādu apdraudējumu jau agrā stadijā." Vērtīgs un pašlaik īpaši aktuāls spriedums.