1. Ievads

Šī raksta mērķis ir turpināt diskusiju¹ par Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2021-18-01 (turpmāk – Spriedums). Autoru nodoms nav ar skalpeli izdalīt atsevišķus Sprieduma argumentus un tos analizēt, bet gan aplūkot to kā nozīmīgu konstitucionālu un banku tiesību precedentu.

2. Satversmes tiesas spriedums

2.1. Galvenais jautājums lietā

Trasta komercbanka un tās kreditors pēc būtības izvirzīja divus argumentus. Pirmkārt, ka ir pārkāpta Latvijas Republikas Satversmes 105. panta vispārīgā īpašuma tiesību garantija un vienlīdzības princips, jo Latvijas valsts ir "prioritārs kreditors" iepretim citiem kredītiestādes, kura atrodas maksātnespējas procesā, kreditoriem. Otrkārt, ka kredītiestādes gadījumā ir piemērojama trešās personas bona fide aizsardzība. Abi Trasta komercbankas un tās kreditora argumenti balstījās uz apgalvojumu, ka pēc noguldījuma pieņemšanas nauda kļūst par kredītiestādes īpašumu.

Pēc būtības Satversmes tiesai bija jāsniedz skaidrojums, kāda ir valsts loma un tās regulatīvās varas izmantošanas limiti taisnīguma atjaunošanā noziedzīgi iegūtu līdzekļu gadījumā četrpusējās attiecībās ar četriem vai pieciem galvenajiem spēlētājiem – cietušo, noziedznieku (aptverot arī atbalstītāju), kredītiestādi, noguldītāju vai citu kreditoru un kriminālās justīcijas institūciju.

Emocionālu, taču tikai pirmšķietami juridisku sarežģītību lietai piešķīra fakts, ka pret pieteikuma iesniedzēju – Trasta komercbanku – uzsākts maksātnespējas process un tādēļ, atzīstot, ka nauda, maksājumu vai finanšu instrumenti (turpmāk arī – līdzekļi) ir noziedzīgi iegūti, tiek "samazināts" kreditoriem pieejamo līdzekļu daudzums.

2.2. Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību konteksts

Cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu ir jautājums, kuru nevar aplūkot tikai lokāli. Globālā finanšu sistēma ir radījusi iespēju līdzekļu plūsmai, kurai valstu robežas nav nozīmīgas. Šo iemeslu dēļ valstīm ir kopīga interese sadarboties un nodrošināt, ka līdzekļi, kuriem ir noziedzīga izcelsme, tiek identificēti un izņemti no finanšu sistēmas.

Latvijai saistošs pienākums konfiscēt noziedzīgo labumu (proceeds of crime)² izriet no tās dalības vairākos starptautiskos līgumos³ un Eiropas Savienībā.⁴ Gan Varšavas līgums, gan Konfiskācijas direktīva prasa konfiscēt noziedzīgu labumu, kas definēts kā jebkāds ekonomisks ieguvums, kas tieši vai netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu; tas var būt jebkāda veida īpašums.⁵ Proti, noziedzīgs labums ir plašāks jēdziens par noziedzīgu īpašumu vai līdzekļiem un prasa identificēt un konstatēt to, kāds ir konkrētā nozieguma ekonomiskais ieguvums.

Tomēr Konfiskācijas direktīvas 6. panta 2.