11. Oktobris 2022 /NR. 41 (1255)
Redaktora sleja
Kāda ir laba likumdošanas prakse

Dažas dienas pirms 14. Saeimas vēlēšanām plašsaziņas līdzekļos nonāca atskaņas no 13. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 28. septembra sēdes, kurā tika skatīti Valsts aizsardzības dienesta un ar to saistītie likumprojekti, saņemot komisijas atbalstu pirmajam lasījumam un virzībai steidzamības kārtībā. Visi šie likumprojekti pirmajā lasījumā tika atbalstīti arī 29. septembra Saeimas plenārsēdē, un šonedēļ noslēdzas priekšlikumu iesniegšanas termiņš to ietveršanai otrajā lasījumā.

Iepazīstoties ar 28. septembra komisijas sēdes videoierakstu,1 tajā redzams, ka Aizsardzības ministrijas pārstāve prezentē jaunveidojamā dienesta likumprojekta būtību, pamatojot ar valsts aizsardzības apsvērumiem un lūdzot to virzīt pēc iespējas ātri. Arī pieaicināto institūciju pārstāvji likumprojektu konceptuāli atbalsta, taču teju katram ir norādes uz nepilnībām tajā. Tomēr sēdes gaitā daudzkārt izskan argumenti, ka vairs nav laika, ir jārīkojas izlēmīgi un ar likumprojekta pieņemšanu vairs nevar kavēties ne dienu, jo to plānots pakāpeniski sākt iedzīvināt jau pēc pāris mēnešiem. Savukārt visas konstatētās nepilnības tiek rosināts novērst uz otro lasījumu vai arī atstāt mantojumā nākamajai Saeimai, kas varēs pieņemt nepieciešamos grozījumus. Atsevišķi komisijas deputāti uzdod precizējošus jautājumus un norāda uz trūkumiem likumprojekta anotācijā, kas ir nepilnīga un nesniedz visu nepieciešamo informāciju.

Ar skatu no malas vērojot šo divu stundu sēdes norisi, rodas sajūta, ka svarīga ir tikai likuma tehniska pieņemšana, bet ne piemērošana, par ko vēl ir daudz nezināmā. Un tieši šajā brīdī – gandrīz komisijas sēdes noslēgumā vārds tika dots Saeimas Juridiskā biroja vadītājai Dinai Meisterei, kura izteicās tieši: "Es saprotu, ka ir kaut kādas lietas, kuras patiešām ir šajā valstī ātri un steidzami darāmas. Taču [..] katra šī likuma norma attiecas uz Latvijas iedzīvotāju. Ja parlamentam nav pašcieņas, tad nav pašcieņas, bet, manuprāt, Ministru kabinetam Saeimai ir jāiesniedz vispusīgi izstrādāts likumprojekts, nevis ministrijām jānāk uz komisijas sēdi un strīpām jāstāsta, kādi trūkumi ir Ministru kabineta iesniegtajā likumprojektā, kādi priekšlikumi vēl iesniedzami, kādi grozījumi izdarāmi un kas vēl šeit būtu darāms. Es patiešām nesaprotu, kā var pieņemt kaut ko tik nekvalitatīvi sagatavotu tādā konceptuālā un būtiskā jautājumā, kas skar šajā brīdī visas valsts intereses. Jūs varat virzīt to likumprojektu, kā jūs gribat, viņš ir neizstrādāts, kā daudzi pēdējā laikā iesniegtie likumprojekti, un tas nav attaisnojams. [..] Jūs varat pieņemt viskautko steidzamībā, bet tā attieksme – mēs tagad pieņemsim un pēc tam kaut ko labosim – ir vienkārši tracinoša. Es atvainojos par savām emocijām, bet pēdējā laikā patiešām mēs neko citu neredzam kā nekvalitatīvi izstrādātus projektus."

Abstrahējoties no strīdīgā likumprojekta, šī komisijas sēde izgaismo vēl citus būtiskus jautājumus: ko katrs saprotam ar labu likumdošanas praksi un pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, un vai tam vispār piešķiram nozīmi? Īsā atbilde – tā nav vienkārši gaumes lieta, kā daļai šķiet, jo tam ir konkrēts ietvars un arī sekas. Tiesību doktrīna un Satversmes tiesas judikatūra, jo īpaši pēdējos gados,2 šo ietvaru un kritērijus ir sniegusi, un tie ir formulēti. Pamatbūtība ir vienkārša – likumdošanas procesā ir atļauts steigties, ja neatliekama vajadzība to prasa. Taču pat šāda steiga neatbrīvo no darba un rezultāta kvalitātes prasībām. Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska ir paudusi, ka likumdošana nav formāls process, kurā jārūpējas vienīgi par noteiktu procedūru ievērošanu. Šim procesam jābūt vērstam arī uz uzticības vairošanu Latvijas valstij un tiesībām.3 Pēc viņas paustā, likumdevējs gandrīz vienmēr spēj likumdošanas procesā ievērot Satversmes burtu. Tomēr pienācīgs ir tāds likumdošanas process, kas orientēts uz laba likuma pieņemšanu. Ar labu likumdošanu suverēna griba tiek īstenota tādā veidā, kas veicina uzticību Latvijas valstij un tiesībām. Ar formālu pieeju likumdošanas procesam nekad neizdosies radīt labu likumu.4 Turklāt, kā to lietā Nr. 2018-11-01 akcentējusi Satversmes tiesa, valsts darbībai jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību un saistīti arī likumdošanas procesam ir jābūt vērstam uz ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi. Jaunveidojamais valsts aizsardzības dienests tādu noteikti ir pelnījis.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/EA8DD7B44297B9FDC22588C600443768?OpenDocument

2. Piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums lietā Nr. 2018-11-01.

3. Satversmes tiesas tiesneses Daigas Rezevskas atsevišķās domas lietā Nr. 2016-14-01.

4. Turpat.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Matule S. Kāda ir laba likumdošanas prakse. Jurista Vārds, 11.10.2022., Nr. 41 (1255), 2.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 11. Oktobris 2022 /NR. 41 (1255)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties