Noteiktu principu ievērošana ir būtiska sastāvdaļa ikvienā dzīves situācijā, lai sabiedrība funkcionētu kā vienots mehānisms. Procesi, kuri tiek uzsākti tiesās pēc vienas vai vairāku personu iniciatīvas, nav nekāds izņēmums un pakļaujas noteiktiem principiem, kuri ir pamatā likumos noteiktajam virzienam. Pat tad, ja procesuālajā likumā kaut kas nav noteikts, jo visus gadījumus nav iespējams paredzēt, tad Civilprocesa likums (turpmāk – CPL) noteic: "Ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, bet, ja tāda likuma nav, – vadās pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas."¹ Politiķi un izpildu vara sabiedrībai stāsta, ka "likumi tiek rakstīti vienkāršiem cilvēkiem, tāpēc tiem ir jābalstās uz vienkāršiem veselā saprāta principiem".² Iespējams, ka tas ir mērķis, uz kuru tiecamies, bet, analizējot situāciju, kurā atrodamies šodien, autors secina, ka iepriekš norādītā tēze (atziņa) ir sapnis, kuram, iespējams, kādā brīdī būs lemts piepildīties, taču dzīves realitāte, likumi un tiesu prakse vai šaurākā izpratnē – judikatūra rāda nedaudz citu ainu. Un to var redzēt arī autoru rakstos, kuri ir uzrakstīti līdz šim, tiek rakstīti pašlaik un tiks rakstīti nākotnē. Tieši minētā iemesla dēļ arī šī raksta autors apskatīs dažus no principiem, kuri tiek izmantoti civilprocesā un interpretēti atbilstoši konkrētajai situācijai, lietas apstākļiem un piemērotāja ieskatam.

Civilprocesa principu dalījums

Zinātniskajā literatūrā uzsvērts, ka "vispārējie tiesību principi ir normatīva rakstura tiesību avoti – patstāvīgi tiesību avoti, kas piemērojami, lai pamatotu administratīva akta vai tiesas nolēmuma rezolutīvo (pamatojuma) daļu gadījumos, kad:

1) nav rakstītās tiesību normas;

2) rakstītā tiesību norma ir pretrunā ar vispārējo tiesību principu un tādēļ nav piemērojama".³ Veidojot tiesību normas, tajās tiek ietverts konkrētā laikā likumdevēja, izpildu un arī tiesu varā tiesu varu realizējošo personu redzējums par vienu vai otru jautājumu, tai skaitā principi un to piemērošana, katram savā, gribētos teikt – iero­bežotā, "lauciņā".