Latvijas Republika (Latvija) ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts jau 18 gadus. Latvija vienmēr ir bijusi priekšzīmīga pārkāpumu procedūru jautājumā, ieņemot vienu no pirmajām vietām to ES dalībvalstu sarakstā, pret kurām ierosinātās pārkāpumu procedūras nekad nav pārtapušas prasībās pret valsti. Tomēr mazliet vairāk nekā pirms mēneša, 6. septembrī, slejā rakstīju par pirmo šāda tipa Latvijas lietu, t.i., Eiropas Savienības Tiesas (EST) lietu C-454/22 Komisija/Latvija. Eiropas Komisija (EK) šajā lietā vērsās ar prasību EST pret Latviju, ņemot vērā, ka Latvija neizpildīja tai uzlikto pienākumu un laicīgi netransponēja ES Elektronisko sakaru kodeksu.¹ Savukārt šodienas slejā vēlos norādīt uz jau otro EK iesniegto prasību pret Latviju EST.

Šī prasība saistīta ar to, ka Latvija nav transponējusi Direktīvu 2013/59/Euratom.² Šī direktīva cita starpā modernizē un konsolidē ES tiesību aktus par aizsardzību pret radiāciju, nosaka drošības pamatstandartus iedzīvotāju, darbinieku un pacientu veselības aizsardzībai pret apdraudējumu, ko rada jonizējošais starojums. Visām ES dalībvalstīm direktīva bija jātransponē līdz 2018. gada 6. februārim.

Tomēr, ņemot vērā, ka Latvija nebija paziņojusi transponēšanas pasākumus (respektīvi, kā tieši direktīva pārņemta Latvijas nacionālajā tiesību sistēmā), EK pret Latviju ierosināja pārkāpuma procedūru INFR(2020)2078,³ iesākumā nosūtot formālo paziņojumu 2020. gada 2. jūlijā. Savukārt 2021. gada 2. decembrī tika nosūtīts jau argumentēts atzinums, bet 2022. gada 29. septembrī EK nolēma vērsties ar prasību EST par Direktīvas 2013/59/Euratom pilnīgu netransponēšanu.⁴ Tādējādi secināms, ka laika periodā no 2020. gada 2. jūlija līdz 2022. gada 29. septembrim Latvija nav varējusi izpildīt tai noteikto pienākumu attiecībā uz direktīvas transponēšanu, lai gan, protams, vienlaikus no EK paziņojuma izriet, ka Latvija bija veikusi atsevišķus direktīvas transponēšanas paziņošanas pasākumus, kas attiecīgi nozīmē, ka mēģinājumi no Latvijas puses tomēr ir bijuši.

Pagaidām nav zināms šīs EST lietas numurs, tomēr, kā tas jau tika norādīts saistībā ar EST lietu C-454/22 Komisija/Latvija, EST var ne tikai konstatēt pārkāpumu, bet arī noteikt finansiālas sankcijas, kuru apmērs būs atkarīgs no pārkāpuma smaguma un brīža, kad pārkāpums tiks pārtraukts/novērsts. Līdz ar to rodas jautājums: vai situācijā, kad Latvijai jau šobrīd ir iespaidīgs valsts parāds, tā var atļauties maksāt par to, ka laicīgi nav transponēta vēl viena direktīva? Šķiet, ka saprātīgāk tomēr būtu transponēt direktīvu.

Šajā gadījumā valstij bija vairāk nekā divi gadi kopš EK pārkāpuma procedūras ierosināšanas, savukārt kopumā, ņemot vērā, ka Direktīva 2013/59/Euratom bija jātransponē līdz 2018. gada 6. februārim, tie bija četri gadi, kuru ietvaros atbildīgā ministrija, kas šajā gadījumā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM),⁵ varēja būt aktīvāka savā rīcībā, negaidot pārkāpuma procedūras ierosināšanu pret valsti un vēl vairāk prasību EST.

Kā redzams no publiski pieejamās informācijas Ministru kabineta (MK) mājaslapā, 2020. gada 29. septembra sēdē apstiprināts Latvijas nostājas projekts par EK 2020. gada 2. jūlija formālo paziņojumu, savukārt 2022. gada 1. februārī apstiprināta Latvijas nostāja par EK 2021. gada 2. decembra argumentēto atzinumu.⁶ Turklāt, kā izriet no MK protokollēmuma, VARAM līdz 2023. gada 1. martam tika noteikts izstrādāt un iesniegt MK nepieciešamos tiesību aktus pilnīgai direktīvas pārņemšanai.⁷ Tomēr vilcināšanās no VARAM puses, kā arī šāds MK lēmums attiecībā uz 2023. gadu, kā tas redzams no EK iesniegtās prasības EST, nav guvis panākumus, kas attiecīgi nozīmē, ka ES tiesībām jāpievērš pastiprināta uzmanība, kā arī jāveicina izpratne par šīm tiesībām, lai izvairītos no tādām/līdzīgām situācijām.