18. Oktobris 2022 /NR. 42 (1256)
Skaidrojumi. Viedokļi
Līgumiskās mantošanas tiesisko situāciju noteikšanas problemātika
Mg. iur.
Edvards Pilipsons
Doktora zinātniskā grāda pretendents tiesību zinātnēs 

Ievads

Līgumiskā mantošana pastāv kā tiesību institūts, kura juridiskā būtība ir mantinieka vai/un mantojuma atstājēja kopīga vai vienpusēja lietu tiesību objektu veidošana un minēto objektu nodošana mantojuma masas sastāvā. Objektu nodošana mantojuma masas sastāvā notiek saskaņā ar normām, kas veidotas ar pušu nenoteikta līgumiska vai testamentāra rakstura interesēm. Līgumiskās un testamentārās intereses tiek dibinātas ar tiesiskās kategorijas hereditarium commodum1 imperatīvām normām.

Kategorijas hereditarium commodum dēļ līgumiskā mantošana šobrīd pastāv kā nesakārtota rakstura tiesiska parādība R.Dž. Alena (Ronald J. Allen) un R.M. Rozenberga (Ross M. Rosenberg) darba2 un R. Puzikova (Пузиков Р.В.) darba3 izpratnē.

Kategorijas hereditarium commodum ir iespēja kalpot par pamatu gan nacionālo, gan ārvalstu materiālo normu korektai pielietošanai – runa šajā kontekstā ir ne tikai par kolīziju normu regulējošo (norādes) funkciju, bet arī par ietekmi uz atbilstošajām tiesību attiecībām, kas pastāv līgumiskās mantošanas ietvaros.

Savukārt jautājums par kolīzijas formulas lex loci coindentiae testatoris et heredes hereditarium commodum4 – līgumiskās mantošanas priekšnoteikums kolīzijas piesaistes funkcijām (varbūtējās, pamata un reparatīvās intereses nodrošināšana līgumiskajā mantošanā) ir aktuāls ne tikai teorētiskajā aspektā, bet arī praktiskajā jomā, jo, izvirzot priekšplānā tiesisko interešu aizstāvību, likumdevējs vai publiskās varas persona veicina līgumiskās mantošanas svarīgu praktisko aspektu īstenošanu – interešu aizstāvība prioritārā kārtā samazina līgumiskās mantošanas aleatorisko dabu. Aleatoriskā daba šinī gadījumā uzskatāma par kolīziju piesaisti lex personalis5 un lex rei sitae6 normu nepienācīgai ietekmei uz tiesību attiecībām līgumiskās mantošanas institūtu ietvaros.

Par tradicionālām kolīziju piesaistēm mantojuma lietās uzskata mantojuma atstājēja lex personalis, kurš ietver mantojuma atstājēja pilsonību un domicilu. Kustamo lietu mantojuma sekas noteicamas saskaņā ar iepriekš minētajām piesaistēm. Savukārt nekustamā īpašuma mantošana nosakāma saskaņā ar kolīziju piesaistes lex rei sitae noteikumiem. Tomēr šī sistēma strādā ne visur. Piemēram, Vācijas tiesību akti izmanto mantojuma īpašuma vienotības principu – kustamā un nekustamā īpašuma mantošanai tiek piemērots mantojuma atstājēja lex personalis.7

Mantojuma tiesības, mantojot pēc testamenta, noteicamas saskaņā ar kolīziju piesaisti lex loci actus.8 Šī situācija nevar būt piemērota līgumiskajai mantošanai.

Līgumiskā mantošana satur savstarpēju, korrespektīvu un spoguļu testamentu institūtu, kas varētu būt sastādīti vietās vai teritorijās ar dažādām tiesību sistēmām. Savukārt, ja minētie instrumenti kvalificēti kā mantojuma līgums, tas var izraisīt kvalifikāciju konfliktu. Līgumiskās mantošanas situācijā piemērojamās tiesības jānosaka citādi – līgumiskajai mantošanai jāpielieto kolīziju piesaiste lex voluntatis,9 kas organizatoriski būvēta uz mantojuma tiesību imperatīviem.

Līgumiskās mantošanas doktrinālā un praktiskā attīstība ir ļoti svarīga, jo civilo tiesību valsts mantojuma tiesības aptver visas mantojuma atklāšanas sekas. Savukārt angļu-amerikāņu mantojuma tiesības attiecas tikai uz jautājumiem, kas skar mantinieka statusu un to, kāda mantojuma daļa pienākas mantiniekam, bet jautājumi, kas saistīti ar posmiem "administrēšana" un "probācija", netiek analizēti.10 Vienkārši apvienot saistību un mantojuma tiesību institūtus, lai izveidotu vienotu mehānismu11 un ex post12 izpildes procedūrai, nav iespējams – tas var radīt kvalifikāciju konfliktu.

 

Pamatproblemātikas kopsavilkums

Kolīziju piesaistes lex personalis un lex rei sitae attiecas tikai uz mantojuma sekām, nevis uz piemērojamo tiesību aktu pielāgošanu pašam darījumam (līgumam, kas nosaka līgumisko mantošanu) un lietas dalībnieku interešu apmierināšanu. Likums, kas piemērojams pašam līgumam, noregulēts ar vispārējā rakstura kolīziju piesaisti lex voluntatis, kas ir pilnībā atkarīga no līguma pušu gribas, bieži vien neņemot vērā lex personalis un lex rei sitae kolīziju piesaistes darbību. Lex voluntatis piesaistes ietekmi ierobežo tikai valsts publiskā vara.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties