Ievads

Zaudējumu atlīdzība par konkurences tiesību pārkāpumiem jeb t.s. konkurences tiesību privāttiesiskā īstenošana (private enforcement) ir viena no nozīmīgākajām konkurences tiesību aktualitātēm jau ilgāku laiku gan Eiropas Savienībā, gan Latvijā. Šī jautājuma aktualizācija ir lielā mērā saistīta ar 2014. gada 26. novembrī pieņemto Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (turpmāk – Direktīva 2014/104),¹ un sekojošo šīs direktīvas ieviešanu dalībvalstu tiesībās, kas Latvijā tika veikta ar Konkurences likuma² 2017. gada 5. oktobra grozījumiem, kas stājās spēkā 2017. gada 1. novembrī.³

Direktīva 2014/104 vienādo dalībvalstu tiesības vairākos būtiskos jautājumos, piemēram, nosakot minimālo noilguma termiņu,⁴ kā arī konkretizējot zaudējumu atlīdzības funkcijas un saturu, nosakot, ka zaudējumu atlīdzībai ir pilna atlīdzinājuma funkcija, savukārt pārmērīga zaudējumu atlīdzība un sodoša rakstura zaudējumi nav pieļaujami.⁵

Ņemot vērā dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu šādos specifiskos jautājumos, ir savā ziņā pārsteidzoši, ka cēloņsakarības jautājumus minētā direktīva atstāj dalībvalstu tiesību ziņā.⁶ Tas ir vēl jo pārsteidzošāk, ņemot vērā, ka, uzsākot darbu pie Direktīvas 2014/104, tika norādīts uz būtiskām atšķirībām dalībvalstu tiesību normās, kas regulē cēloņsakarības noteikšanas un izvērtēšanas jautājumus.⁷ Šīs atšķirības var apdraudēt Eiropas Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu, tādēļ autors aicina uzsākt diskusiju par cēloņsakarības noteikumu tuvināšanu Eiropas Savienības dalībvalstu starpā lietās par zaudējumu atlīdzību konkurences tiesību pārkāpumu dēļ.

Papildus tam autors piedāvā paraudzīties uz jautājumu par cēloņsakarību starp konkurences tiesību pārkāpumiem un zaudējumu rašanos, kā arī zaudējumu apmēru no delikttiesībās vispārēji atzītu teoriju skatpunkta, protams, ņemot vērā arī konkurences tiesību specifiku. Delikttiesībās vispārēji atzītu cēloņsakarības noteikšanas un izvērtēšanas teoriju piemērošanai ir pamats, jo konkurences tiesību pārkāpēju atbildība par zaudējumu atlīdzību ir delikttiesiskā atbildība jeb t.s. atbildība par ārpuslīgumisku tiesību aizskārumu (delikttiesiskā atbildība).⁸ Līdz ar to atbildības priekšnoteikumi ir tie paši, kas delikttiesiskajai atbildībai vispār, ieskaitot cēloņsakarību starp prettiesisku rīcību un kaitējuma (šajā gadījumā – zaudējumu) rašanos un apmēru. Šī pieeja gan nav pilnībā jauna, un autors nav pirmais, kurš to piedāvā,⁹ tomēr kopumā var teikt, ka šī pieeja ir salīdzinoši reta, lai gan tam nav objektīva pamata. Vadoties no šīs pieejas, autors piedāvā vairākus secinājumus, kas varētu tikt ņemti vērā, gan tuvinot dalībvalstu tiesību aktus cēloņsakarības jautājumos, gan arī jau šobrīd vērtējot cēloņsakarību konkrētās lietās par zaudējumu atlīdzību konkurences tiesību pārkāpumu dēļ.

1. Zaudējumu atlīdzība konkurences tiesībās

Īstenojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD)¹⁰ 267. pantā paredzēto funkciju sniegt prejudiciālos nolēmumus, Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) konsekventi sniedz šādus nolēmumus arī lietās, kur pamata tiesvedībā ir strīds par dalībvalstu konkurences tiesību normu piemērošanas jautājumiem. EST norāda, ka dalībvalstu nacionālais konkurences tiesību regulējums ir aizgūts no Eiropas Savienības tiesībām, dalībvalstu likumdevējam vēloties saskaņot savas dalībvalsts konkurences tiesības ar Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībām.¹¹ Būtībā konkurences tiesību regulējums ir uzskatāms par vienu no Eiropas Savienībā visvairāk integrētajām tiesību nozarēm, tāpēc ka konkurences tiesības Eiropas Savienībā ir cieši saistītas ar vienotu tirgu dalībvalstu starpā kā vienu no lielākajām Eiropas Savienības vērtībām.¹² Savukārt viena no Eiropas Savienības tiesību specifiskajām iezīmēm ir, ka tā apvieno dažādu tiesību loku elementus. Proti, kā trāpīgi norādīts tiesību doktrīnā: "Eiropas Savienības tiesību loks ir attīstījies pēdējo gadu laikā kā patstāvīga tiesību sistēma. Eiropas Savienības tiesību sistēma vairs neiekļaujas ne īsti kontinentālās Eiropas tiesību lokā, ne arī anglosakšu tiesību lokā. Šajā sistēmā vērojama iepriekšminēto loku saplūšana [..]."¹³

Papildus konkurences uzraudzībai, kuru īsteno konkurences iestādes – Eiropas Komisija un dalībvalstu konkurences uzraudzības iestādes, arvien būtiskāku lomu godīgas konkurences īstenošanā iegūst konkurences tiesību privāttiesiska īstenošana, konkurences tiesību pārkāpumos cietušajām personām ceļot zaudējumu atlīdzības prasību pret konkurences tiesību pārkāpējiem.

Konkurences privāttiesiskas īstenošanas nozīme pirmoreiz pilnā mērā tika uzsvērta EST spriedumā lietā Courage v. Crehan, norādot, ka situācija, ja konkurences tiesību pārkāpumā cietušai personai nebūtu iespējams prasīt zaudējumu atlīdzību no pārkāpēja, būtiski apdraudētu konkurences tiesību efektīvu piemērošanu.¹⁴ Citiem vārdiem, zaudējumu atlīdzības prasības pret konkurences tiesību pārkāpējiem ir saistītas ar efektivitātes principu Eiropas Savienības tiesību piemērošanā. Kā to ir trāpīgi norādījis ievērojamais konkurences tiesību zinātnieks, Oksfordas Universitātes profesors Ariels Ezrači (Ariel Ezrachi), ja konkurences tiesības vispārīgi atkarībā no situācijas var tikt izmantotas gan kā zobens, gan kā vairogs, tad "zobena funkcija" ir raksturīga tieši zaudējumu atlīdzībai no konkurences tiesību pārkāpējiem.¹⁵

Kā jau minēts, vispārēji konkurences tiesību pārkāpēju atbildība par zaudējumu atlīdzību ir atbildība par ārpuslīgumisku tiesību aizskārumu (delikttiesiskā atbildība). Tomēr šīs piemērošanas nianses dalībvalstu starpā visai būtiski atšķiras.¹⁶ Lai vismaz daļu no šiem jautājumiem jeb "zobena funkcijām" vienādotu, tika pieņemta Direktīva 2014/104.¹⁷ Kā norāda Debora Pāvila, pastāv versija, ka šīs direktīvas tapšana ir saistīta arī ar Eiropas Komisijas personīgu pieredzi, ceļot prasību par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītu zaudējumu atlīdzības aspektiem.¹⁸

Tomēr neatkarīgi no Direktīvas 2014/104 tapšanas virzītājmotīviem tieši cēloņsakarības noteikumi šajā direktīvā nav reglamentēti, kaut arī nav strīda, ka cēloņsakarība starp konkurences tiesību pārkāpumu un zaudējumu rašanos ir viens no obligātiem atbildības priekšnoteikumiem.