Nacionālās procesuālās autonomijas princips – definīcija un ierobežojumi

Aplūkojot nacionālās procesuālās autonomijas ietvertā vārda "autonomija" gramatisko nozīmi, autore konstatēja, ka Oksfordas vārdnīca skaidro vārdu "autonomija" kā "spēju rīkoties un pieņemt lēmumus bez citu personu kontroles".¹ Vārds "autonomija" (grieķu val. – αὐτονομῐ́ᾱ) cēlies no grieķu valodas vārda αὐτόνομος, kas nozīmē "pakļauts tikai saviem likumiem, neatkarīgs, rīkojas pēc savas brīvas gribas".² Tādējādi, autores ieskatā, rodas šaubas par jēdziena "nacionālā procesuālā autonomija" precizitāti, ņemot vērā, ka šim principam pastāv konkrēti Eiropas Savienības Tiesas praksē definēti ierobežojumi, ko nevarētu atzīt par pilnīgu vārda "autonomija" gramatisko nozīmi.

Nacionālās procesuālās autonomijas princips nav absolūts princips.³ Plašā Eiropas Savienības Tiesas praksē⁴ atspoguļots procesuālās autonomijas princips, kas nosaka, ka gadījumos, kad strikta regulējuma nav, kā tas arī, gramatiski skatoties, ir procesuālajos jautājumos nacionālajās konkurences tiesībās, šo aizpilda nacionālās procesuālās autonomijas princips, kas paredz, ka, ja nav Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma attiecīgajā jomā, procesuālie noteikumi prasību iesniegšanai, kas paredzēti, lai nodrošinātu to tiesību aizsardzību, kas attiecīgajām personām pienākas atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām, ir katras dalībvalsts iekšējās tiesiskās kārtības jautājums, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav nelabvēlīgāki par noteikumiem, kuros reglamentētas līdzīgas prasības valsts tiesībās (ekvivalences princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai ārkārtīgi sarežģītu ar Savienības tiesisko kārtību piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips). No šīs atziņas izriet, ka nacionālās procesuālās autonomijas princips ierobežots ar diviem Eiropas Savienības tiesībās zināmiem principiem – ekvivalences principu un efektivitātes principu.

Konkurences tiesībās Eiropas Savienības ietvaros pastāv potenciāla pretruna starp efektīvu Eiropas Savienības tiesību piemērošanu un aizsardzību, kas ir spēcīgs virzītājspēks stabilai Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošanai, un nacionālās procesuālās autonomijas principu.⁵

Tiesību zinātnieku vidū pastāv arī uzskats, ka nacionālās procesuālās autonomijas princips praksē nepastāv.⁶ Autorei nerodas šaubas par nacionālās procesuālās autonomijas principa eksistenci kā tādu, un maģistra darba ietvaros tika noskaidrots arī cits tiesību zinātnieku viedoklis, kam autore piekrīt, proti, tas, ka vairāki autori uzskata terminu "nacionālā procesuālā autonomija" par neveiksmīgu.⁷ Pamatojot šo apgalvojumu, pastāv divi būtiski iemesli. Pirmkārt, nosacījumu izvirzīšana pati par sevi (efektivitātes un ekvivalences principi) pierāda, ka dalībvalstīm nav pilnīgas autonomijas pār savu noteikumu piemērošanu. Otrkārt, pats princips paredz un Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka nacionālā procesuālā autonomija var tikt īstenota, kad nepastāv jau esošs Eiropas Savienības noteikums. Eiropas Savienības tiesību noteikumi un regulējums, kas jau pastāv, būs pārāks par nacionālām tiesību normām, kad abi būs vienlīdzīgi piemērojami un pretrunā viens otram.

Latvijas konkurences tiesību saskaņotība ar Eiropas Savienības tiesībām

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka pastāv būtībā analoģisks regulējums un likumdevēja atzīts mērķis harmonizēt Latvijas un Eiropas Savienības konkurences tiesību normas.