8. Novembris 2022 /NR. 45 (1259)
Tiesību prakse
Aktualitātes Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā
Silga Zābele
Tieslietu ministrijas EST departamenta juriste 
Edgars Bārdiņš
Tieslietu ministrijas EST departamenta juriskonsults 

Tieslietu ministrija ir apkopojusi 2022. gada Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) pirmā pusgada interesantākos spriedumus. Šajā judikatūras apkopojumā iekļauti spriedumi, kuros EST ir lēmusi par politiski nozīmīgiem jautājumiem, un spriedumi, kuros risināti aktuāli tiesību jautājumi, ietverti svarīgi precedenti, kā arī spriedumi, kas atspoguļo plašo EST kompetenci.

C-261/20 Thelen Technopark Berlin GmbH

Lietā C-261/20 Thelen Technopark Berlin GmbH1 EST sniedza skaidrojumu par to, kā interpretēt Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 49. pantu, kā arī Direktīvas 2006/123/EK2 15. panta 1. punktu, 2. punk­ta g) apakšpunktu un 3. punktu.

Pamatlietā nekustamo īpašumu uzņēmums Thelen Technopark Berlin GmbH (turpmāk – Thelen) un inženieris MN noslēdza pētījumu līgumu, kurā MN apņēmās sniegt konkrētus 2013. gada 10. jūlija Verordnung Ÿber die Honorare fŸr Architekten – und Ingenieurleistungen, Honorarordnung fŸr Architekten und Ingenieure (turpmāk – HAOI) noteikumos minētos pakalpojumus saistībā ar Berlīnē (Vācijā) plānoto būvobjektu par fiksēta apmēra honorāru 55 025 eiro. HAOI ir arhitektu un inženieru honorāru noteikumi, kas Vācijā reglamentē arhitektu un inženieru tarifus. Pēc tam, kad MN bija izbeidzis šo līgumu, viņš izrakstīja galīgo honorāru rēķinu par sniegtajiem pakalpojumiem, pamatojoties uz HOAI 7. pantā minētajām minimālajām summām. Šajā nolūkā viņš, ņemot vērā jau Thelen veikto maksājumu summu, vērsās tiesā, prasot samaksāt atlikušo summu, pieskaitot tai procentus un tiesāšanās izdevumus. Pirmās instances tiesa piesprieda Thelen daļēji samaksāt prasīto summu. Izskatot Thelen iesniegto apelācijas sūdzību, apelācijas instances tiesa daļēji grozīja pārsūdzēto spriedumu. Par šo pēdējo spriedumu Thelen iesniedza revīzijas sūdzību Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija), lūdzot pilnībā noraidīt MN prasību.

Bundesgerichtshof ņēma vērā EST 2019. gada 4. jūlija spriedumā lietā C-377/17 Komisija/Vācija3 konstatēto un 2020. gada 6. februāra rīkojumā lietā C-137/18 hapeg dresden4 apstiprināto HOAI nesaderību ar Direktīvas 2006/123/EK 15. panta 1. punktu, 2. punkta g) apakšpunktu un 3. punktu. Līdz ar to tiesa uzskata, ka Thelen revīzijas sūdzības iznākums ir atkarīgs no tā, vai minētajām direktīvas normām ir tieša iedarbība strīdā, kurā puses ir tikai privātpersonas, un tādējādi HOAI 7. panta piemērošana būtu jānoraida, lai atrisinātu šo strīdu. Tāpat Bundesgerichtshof uzskata, ka, lai gan HOAI attiecas tikai uz pilnībā iekšējām situācijām, pamatlietas atrisināšanai var būt nozīmīgs jautājums par to, vai ar HOAI tiek pārkāpts LESD 49. pants par pilsoņu brīvību veikt uzņēmējdarbību.

Pirmkārt, EST atgādināja par Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību pārākuma principu, ka valsts tiesai, kura iztiesā lietu tikai starp privātpersonām, līdzko tai ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kas ir pieņemtas, lai transponētu direktīvā paredzētos pienākumus, ir jāņem vērā valsts tiesību normu kopums un tas ir jāinterpretē, cik vien tas iespējams, direktīvas teksta un mērķa gaismā, lai rastu risinājumu, kas atbilst direktīvas mērķim. Tomēr šim valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas principam ir zināmas robežas. Tādējādi valsts tiesas pienākuma ņemt vērā direktīvas saturu, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, robežas nosaka vispārējie tiesību principi un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai.5

Otrkārt, EST norādīja uz tās judikatūrā atzīto, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tāpēc uz to nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonu valsts tiesā. Direktīvas norma, pat ja tā ir skaidra, precīza un beznosacījuma, neļauj valsts tiesai atstāt bez piemērošanas tai pretrunā esošu iekšējo tiesību normu, ja ar šādu rīcību privātpersonai tiktu uzlikts papildu pienākums. No tā izriet, ka valsts tiesai tikai uz ES tiesību pamata vien nav pienākuma atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, kas ir pretrunā ES tiesību normai, ja šai ES tiesību normai nav tiešas iedarbības, tomēr, neskarot iespēju minētajai tiesai, kā arī visām kompetentajām valsts administratīvajām iestādēm, pamatojoties uz valsts tiesībām, noraidīt jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā ES tiesību normai, kurai nav šādas iedarbības.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties