Transportlīdzekļa iegādāšanās, kā arī tā lietošana ir daļa no mūsu ikdienas, tomēr vienlaikus aktuāls ir arī jautājums par efektīvu vides aizsardzību, tādēļ šīs slejas ietvaros vēlos vērst uzmanību uz vairākiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumiem Orhūsas konvencijas,¹ kā arī Eiropas Savienības (ES) tiesību kontekstā, jo īpaši izceļot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

Uzsverams, ka Orhūsas konvencijas piemērošanas analīze atrodama spriedumā lietā C-873/19,² savukārt tādās lietās kā C-128/20,³ C-134/20, C-145/20" EST sniedz skaidrojumus par vairākiem Regulā Nr. 715/2007 lietotiem jēdzieniem. Piemēram, kā saprotami jēdzieni "temperatūras logs", "pārveidošanas ierīce", "transportlīdzekļa normāla darbība un izmantošana" u.c. Šie jēdzieni ir būtiski, jo ierīce, kas, piemēram, slāpekļa oksīdu (NOx) emisijas robežvērtību ievērošanu garantē tikai konkrētā temperatūras logā, ir pārveidošanas ierīce, kas aizliegta ar Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punktu. Vienlaikus jāņem vērā, ka šim aizliegumam paredzēti arī izņēmumi, paturot prātā, ka Regulas Nr. 715/2007 mērķis ir ievērojami samazināt NOx emisijas no transportlīdzekļiem, kuri aprīkoti ar dīzeļdzinējiem, lai tādējādi uzlabotu gaisa kvalitāti un ievērotu piesārņojuma robežvērtības.

Savukārt lietā C-873/19 EST vērsa uzmanību uz to, ka Orhūsas konvencija, lasot to kopsakarā ar Pamattiesību hartu (Harta), nosaka dalībvalsts pienākumu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šī secinājuma kontekstam jāmin pamatlietas apstākļi (prejudiciālos jautājumus uzdeva Vācijas tiesa).

Valsts iestāde, kura atbildīga par EK tipa apstiprinājumu, pieņēma lēmumu atļaut automobiļu ražotāja Volkswagen AG ražotajos transportlīdzekļos, kas aprīkoti ar Euro 5 dīzeļdzinēju, izmantot dzinēja vadības blokā iebūvētu programmatūru, kas, ņemot vērā noteiktus ārējās temperatūras apstākļus, samazina izplūdes gāzu recirkulāciju, kā rezultātā palielinās NOx emisijas. Deutsche Umwelthilfe eV, kas ir vides aizsardzības organizācija, apstrīdēja šo lēmumu tiesā, apgalvojot, ka šī programmatūra ir aizliegta "pārveidošanas ierīce" Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punkta izpratnē. Nacionālā tiesa uzskatīja, ka Deutsche Umwelthilfe eV saskaņā ar nacionālām tiesībām nav locus standi apstrīdēt minēto lēmumu, līdz ar to tika nolemts vērties EST ar prejudiciāliem jautājumiem.

EST, pirmkārt, uzsvēra, ka lēmums, ar kuru piešķirts vai grozīts EK tipa apstiprinājums un kurš varētu būt pretrunā Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punktam, ietilpst Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta materiālajā piemērošanas jomā. Minēto apstiprina arī Regula Nr. 1367/2006, kuras mērķis ir veicināt no Orhūsas konvencijas izrietošo pienākumu īstenošanu, paredzot noteikumus par šīs konvencijas piemērošanu ES iestādēm un struktūrām, it īpaši dodot iespēju ES līmenī vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem.

Otrkārt, EST norādīja, ka, lai gan Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam nav tiešas iedarbības ES tiesībās, uz šo tiesību normu pašu par sevi nevar atsaukties tiesvedībā, kas saistīta ar ES tiesībām. Tomēr ES noslēgto starptautisko nolīgumu pārākums liek interpretēt valsts tiesību normas (cik vien iespējams) atbilstoši šo nolīgumu prasībām. Tādēļ jāņem vērā, ka minētajā tiesību normā, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ES dalībvalstīm noteikts pienākums nodrošināt ES tiesībās, tostarp vides tiesību normās, paredzēto tiesību efektīvu aizsardzību tiesā.

Konkrētajā gadījumā vides aizsardzības apvienība, kurai ir procesuālā rīcībspēja, ietilpst Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta piemērošanas jomā. Šajā normā, kuras mērķis ir nodrošināt efektīvu vides aizsardzību, paredzētās tiesības celt prasību zaudētu savu būtību, ja tiktu pieļauts, ka vides aizsardzības apvienībām, kas atbilst Orhūsas konvencijas prasībām, tiktu atņemtas jebkādas tiesības vērsties tiesā, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, ar ko tiek pārkāpti noteiktu kategoriju valsts tiesību akti vides jomā.

Tādējādi attiecīgās valsts procesuālās tiesības, kas liedz vides aizsardzības apvienībām jebkādas tiesības apstrīdēt tiesā lēmumu, ar kuru piešķirts vai grozīts EK tipa apstiprinājums, ir pretrunā prasībām, kas izriet no Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu.