22. Novembris 2022 /NR. 47 (1261)
Redaktora sleja
Orhūsas konvencija un ES tiesības
1

Transportlīdzekļa iegādāšanās, kā arī tā lietošana ir daļa no mūsu ikdienas, tomēr vienlaikus aktuāls ir arī jautājums par efektīvu vides aizsardzību, tādēļ šīs slejas ietvaros vēlos vērst uzmanību uz vairākiem Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumiem Orhūsas konvencijas,1 kā arī Eiropas Savienības (ES) tiesību kontekstā, jo īpaši izceļot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

Uzsverams, ka Orhūsas konvencijas piemērošanas analīze atrodama spriedumā lietā C-873/19,2 savukārt tādās lietās kā C-128/20,3 C-134/20, C-145/20" EST sniedz skaidrojumus par vairākiem Regulā Nr. 715/2007 lietotiem jēdzieniem. Piemēram, kā saprotami jēdzieni "temperatūras logs", "pārveidošanas ierīce", "transportlīdzekļa normāla darbība un izmantošana" u.c. Šie jēdzieni ir būtiski, jo ierīce, kas, piemēram, slāpekļa oksīdu (NOx) emisijas robežvērtību ievērošanu garantē tikai konkrētā temperatūras logā, ir pārveidošanas ierīce, kas aizliegta ar Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punktu. Vienlaikus jāņem vērā, ka šim aizliegumam paredzēti arī izņēmumi, paturot prātā, ka Regulas Nr. 715/2007 mērķis ir ievērojami samazināt NOx emisijas no transportlīdzekļiem, kuri aprīkoti ar dīzeļdzinējiem, lai tādējādi uzlabotu gaisa kvalitāti un ievērotu piesārņojuma robežvērtības.

Savukārt lietā C-873/19 EST vērsa uzmanību uz to, ka Orhūsas konvencija, lasot to kopsakarā ar Pamattiesību hartu (Harta), nosaka dalībvalsts pienākumu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šī secinājuma kontekstam jāmin pamatlietas apstākļi (prejudiciālos jautājumus uzdeva Vācijas tiesa).

Valsts iestāde, kura atbildīga par EK tipa apstiprinājumu, pieņēma lēmumu atļaut automobiļu ražotāja Volkswagen AG ražotajos transportlīdzekļos, kas aprīkoti ar Euro 5 dīzeļdzinēju, izmantot dzinēja vadības blokā iebūvētu programmatūru, kas, ņemot vērā noteiktus ārējās temperatūras apstākļus, samazina izplūdes gāzu recirkulāciju, kā rezultātā palielinās NOx emisijas. Deutsche Umwelthilfe eV, kas ir vides aizsardzības organizācija, apstrīdēja šo lēmumu tiesā, apgalvojot, ka šī programmatūra ir aizliegta "pārveidošanas ierīce" Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punkta izpratnē. Nacionālā tiesa uzskatīja, ka Deutsche Umwelthilfe eV saskaņā ar nacionālām tiesībām nav locus standi apstrīdēt minēto lēmumu, līdz ar to tika nolemts vērties EST ar prejudiciāliem jautājumiem.

EST, pirmkārt, uzsvēra, ka lēmums, ar kuru piešķirts vai grozīts EK tipa apstiprinājums un kurš varētu būt pretrunā Regulas Nr. 715/2007 5. panta 2. punktam, ietilpst Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta materiālajā piemērošanas jomā. Minēto apstiprina arī Regula Nr. 1367/2006, kuras mērķis ir veicināt no Orhūsas konvencijas izrietošo pienākumu īstenošanu, paredzot noteikumus par šīs konvencijas piemērošanu ES iestādēm un struktūrām, it īpaši dodot iespēju ES līmenī vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem.

Otrkārt, EST norādīja, ka, lai gan Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam nav tiešas iedarbības ES tiesībās, uz šo tiesību normu pašu par sevi nevar atsaukties tiesvedībā, kas saistīta ar ES tiesībām. Tomēr ES noslēgto starptautisko nolīgumu pārākums liek interpretēt valsts tiesību normas (cik vien iespējams) atbilstoši šo nolīgumu prasībām. Tādēļ jāņem vērā, ka minētajā tiesību normā, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ES dalībvalstīm noteikts pienākums nodrošināt ES tiesībās, tostarp vides tiesību normās, paredzēto tiesību efektīvu aizsardzību tiesā.

Konkrētajā gadījumā vides aizsardzības apvienība, kurai ir procesuālā rīcībspēja, ietilpst Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta piemērošanas jomā. Šajā normā, kuras mērķis ir nodrošināt efektīvu vides aizsardzību, paredzētās tiesības celt prasību zaudētu savu būtību, ja tiktu pieļauts, ka vides aizsardzības apvienībām, kas atbilst Orhūsas konvencijas prasībām, tiktu atņemtas jebkādas tiesības vērsties tiesā, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, ar ko tiek pārkāpti noteiktu kategoriju valsts tiesību akti vides jomā.

Tādējādi attiecīgās valsts procesuālās tiesības, kas liedz vides aizsardzības apvienībām jebkādas tiesības apstrīdēt tiesā lēmumu, ar kuru piešķirts vai grozīts EK tipa apstiprinājums, ir pretrunā prasībām, kas izriet no Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Likums "Par 1998. gada 25. jūnija Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem". Latvijas Vēstnesis, 26.04.2002., Nr. 64.

2. EST 2022. gada 8. novembra spriedums lietā C-873/19 Deutsche Umwelthilfe.

3. EST 2022. gada 14. jūlija spriedumi lietās C-128/20 GSMB Invest, C-134/20 Volkswagen, C-145/20 Porsche Inter Auto un Volkswagen.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Soņeca V. Orhūsas konvencija un ES tiesības. Jurista Vārds, 22.11.2022., Nr. 47 (1261), 2.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 22. Novembris 2022 /NR. 47 (1261)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Žaneta
7. Decembris 2022 / 19:08
0
ATBILDĒT
Liels paldies Viktorijai par rakstu/skaidrojumu un šīs tēmas aktualizēšanu. Proti, par sabiedrības tiesībām iesaistīties tādos procesos un lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi. Orhūsas Konvencija Latvijā ir spēkā jau 20 gadus, tomēr vēl aizvien maz (korekti un efektīvi) izmantotas tajā paredzētās sabiedrības tiesības, kā arī maz diskusijas par šo tēmu. ES Tiesas spriedums, kas apskatīts šajā redaktora slejā, ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ, bet īpaši tādēl, ka paplašina skatījumu uz "vides normatīvo aktu" tvērumu. Tas attiecīgi paplašina sabiedrības tiesības (balstoties uz Orhūsas Konvenciju) iesaistīties (un pārsūdzēt) arī tādus lēmumus, kā piemēram, konkrētajā lietā, par transporta līdzekļos izmantotās ierīces (ne)atļaušanu, balstoties uz paaugstinātu gaisa piesārņošanas ar NOx (slāpekļa oksīdu) risku.
Ar šo spriedumu ES tiesa spēra nākamo soli vides aizsardzības prasību efektīvākas nodrošināšanas virzienā, paplašinot to jautājumu loku, kuru izlemšanā ir tiesības iesaistīties sabiedrības pārstāvjiem, kam rūp vides (šajā gadījumā, gaisa) aizsardzība.
Vide mums visiem viena, tādēļ būtiski, ka tādu jautājumu izlemšanā, kas to skar, ir tiesības iesaistīties plašākai sabiedrībai, it īpaši, lai aizsargātu 'gaisa kvalitāti'. Svarīgi uzsvērt, ka gaiss, kas mums visiem kopīgs un attiecīgi "pieder" visiem un nevienam konkrēti, ir grūti aizsargājams caur "tradicionālo" tiesību aizsardzības sistēmu, kas balstās uz "savu" (subjektīvo jeb individuālo) tiesību aizsardzību (kāda ir Vācijā). Kopējo resursu aizsardzības gadījumos ir grūtības panākt locus standi, jo nosacījumi, kas attiecas, piemēram, uz gaisa aizsardzību nav pieņemti kāda konkrēta indivīda aizsardzībai, bet visas sabiedrības labā....
Orhūsas Konvencija (kopā ar ES pamattiesību Hartas 47.pantu) sniedza ES tiesai juridisko pamatu paplašināt jautājumu un personu loku, kam tiesības iesaistīties tādu "visiem piederošu resursu" (commons) aizsardzībā, kā gaiss (un tā kvalitāte), arī tad, ja nepastāv "individāls aizskārums vai interese". Kopš Orhūsas konvencijas pieņemšanas pamazām, bet tomēr mainās skatījums uz personu loku, kuriem būtu jābūt tiesībām iesaistīties vides jautājumu efektīvākā ieviešanā, turklāt, jo vājāka (vai novājinātāka) valsts pārvaldība vides jomā, jo svarīgāks šāds tiesību piešķīrums! Citējot klasiķus: vides objekti nespēj sevi aizstāvēt, bet ne reti institūcijas, kurām būtu tas objektīvi jādara, nedara, nespēj vai nevar (kapacitātes trūkuma dēļ).
Pēdējos gados ES tiesas prakse, kas apliecina sabiedrības būtisko lomu vides aizsardzības efektīvākā nodrošināšanā, ir ievērojami attīstījusies, aptverot ne tikai gaisa aizsardzības jomu, bet arī ūdeņu aizsardzības (piem. C-197/18 u.c.), dabas aizsardzības (piem. C-243/15) u.c.
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties