Visbūtiskākais jautājums, analizējot krimināltiesības un tieši kriminālatbildības institūtu, ir – kāds ir pamats personas saukšanai pie kriminālatbildības, tas ir, pamats atzīt, ka persona ir vainojama izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā? Krimināllikuma 1. panta pirmā daļa nosaka, ka pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi Krimināllikumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Tātad ir jābūt kritērijam, kas sniedz atbildi uz to, vai persona ir vainīga un līdz ar to tai ir jāatbild par izdarīto un jāizcieš sods. Atbildi uz šo jautājumu sniedz Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 19. panta trešā daļa, kurā ir noteikts tā sauktais pierādīšanas standarts jeb šis kritērijs.
Pierādīšanas standarts ir jēdziens, kas tiek izmantots, lai raksturotu līmeni, kādā kādam faktam jābūt pamatotam ar pierādījumiem, lai to atzītu par pierādītu kriminālprocesā (t.s. fakta pierādītības līmenis).1
Termins "pierādīšanas standarts" (standart of proof) attiecas uz to līmeni vai pakāpi, kādā jātiek īstenotai pierādīšanas nastai. Tas ir pārliecības vai iespējamības līmenis, ko pierādījumiem jārada fakta izlēmēju prātā; tas ir standarts, kādā fakta izlēmējam ar pierādījumu starpniecību jātiek pārliecinātam no tās strīdus puses, uz kuru gulstas pierādīšanas nasta.2
Minimālās prasības, kuras likumdevējam jāievēro, nosakot kriminālprocesuālo regulējumu attiecībā uz pierādīšanas standartu, ir ietvertas nevainīguma prezumpcijā. Tomēr nevainīguma prezumpcijas kā universāla principa saturs dažādās tiesību sistēmās var atšķirties. Piemēram, ne visur nepieciešams pierādīt personas vainu "ārpus saprātīgām šaubām".3 Vispārīgi nevainīguma prezumpcija vien norāda uz aizliegumu notiesāt personu uz aizdomu pamata. Šis princips ir akceptēts un piemērojams visur.4
KPL 19. panta trešā daļa nosaka, ka visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Tātad, lai personu atzītu par vainīgu un sodītu, ir nepieciešams ārpus saprātīgām šaubām (šeit būtiski uzsvērt – šaubām par vainu) pierādīt, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.
KPL 124. panta piektajā daļā ietvertais regulējums saprātīgo šaubu standarta piemērošanu paskaidro, attiecinot to uz pierādīšanas priekšmetu, tas ir, uz visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu kopumu un ar tiem saistītiem faktiem un palīgfaktiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
