Simts gadus – no 1521. gadam līdz 1621. gadam – Livonija bija divu konfesiju cīņu lauks, kuru bez tam vēl plosīja ilgstošie kari.¹ Šodien Latvijas kristīgā baznīca un valsts saskaras ar fundamentāli citiem izaicinājumiem. Modernitāte – proti, tehnoloģiskās ražošanas domāšanas paradigmas – un birokrātija ir atsvešinājusi indivīdus no primārajām institūcijām un piespiedusi tos veidot savrupas publiskās un privātās dzīves sfēras. Modernajā pasaulē vairs nav īstas uzticamības struktūras nevienai uzskatu sistēmai. Cilvēki ir spiesti izvēlēties paši sevi, īsti nepastāvot nekādam drošam un universālam pašu realitātes uztveres enkuram. Pretēji tam, kā tas bija vēl vismaz līdz 19. gadsimtam. Tas ir pazeminājis piederības izjūtu un uzspiež indivīdiem pašiem savu, nereti destruktīvu, subjektivitāti.

Pīters Bergers² to dēvēja par "prāta bezpajumtniecību", padarot cilvēku izziņu vienīgi par komponenti, allaž meklējot līdzekli pašu voluntāri uzstādīto mērķu sasniegšanai.³ Taču modernajā pasaulē idejas un pārliecības ir tik daudzveidīgas, ka indivīds, nedaloties savā uzskatu sistēmā ar sabiedrības kopumu, jebkuru uzvedību, kas no tās ir atkarīga, pārceļ uz savu privāto dzīvi. Tādējādi atsevišķi indivīda uzskati, kas var nebūt plaši pieņemti sabiedrībā kopumā, tiek paturēti sevī un var būt redzami tikai viņa privātajā dzīvē un nebūs redzami sabiedrībā. Tādēļ cilvēka eksistencei šajā laikmetā ir akūti nepieciešamas tādas struktūras kā baznīca, apkaime un ģimene, kas palīdzētu veidot kopības un piederības izjūtu, kas sakņojas saistībā ar kopējām vērtībām vai uzskatiem. Turklāt šīs struktūras var kalpot arī lielāku sociālo problēmu risināšanai, vienlaikus vairoties no atsvešinātības, ko rada plašāka sabiedrība.⁴ Tomēr tas, vai baznīca šodien ir tam gatava un, pats galvenais, vai sekulārais mūsdienu cilvēks ir vēl gatavs tur atgriezties, ir jautājums vietā. Vai vispār var iebrist upē vienā un tajā pašā vietā?

Turklāt minētais process nenotika pēkšņi vienā dienā, bet attīstījās gadsimtu gaitā. Iespējams, tieši tādēļ būtu interesanti ielūkoties vienā no šī procesa posmiem, proti, starpkaru perioda (1918–1940) Latvijā.

Autors rakstā apzināti izvēlējās nelietot mūsdienās vispārpieņemto vārdu "sekularizācija",⁵ ar ko, īsi sakot, parasti saprot baznīcas īpašumu pāreju valsts rokās vai laicīgo motīvu nostiprināšanos cilvēku apziņā un darbībā, kā arī sociālajās attiecībās un institūcijās.⁶ Autora ieskatā, Latvijas valsts dzimšanas un visas "pirmās republikas" īsās dzīves laika gars visdrīzāk būtu raksturojams ar šobrīd no svešvārdu vārdnīcām gandrīz izzudušo vārdu "sekulārisms". Skaidrojums tam atbilstoši tā laika Zeitgeist sajūtai tika sniegts Latviešu konversācijas vārdnīcas 19. sējumā (ko rediģējuši arī profesori Arveds Švābe, Aleksandrs Būmanis un Kārlis Dišlers) ar atsauci uz avotiem, kas mūsdienu skatījumā, iespējams, liktos pretenciozi un pat "tumsonīgi". Proti, nekristīgā pasaules kultūra kā cilvēces briesmas un nacionālās kultūras problēma: sekulārisms ir "pasaules un dzīves uzskats, kas atraisījies no reliģijas un Dieva un sastopams jaunākos laikos visā pasaulē plašos apmēros. [..] Sekulārisms veido jaunu cilvēces tipu, kas apzinīgi piegriežas tikai laicīgai dzīvei, ko atzīst par veidojamu un vadāmu ar stingri zinātniski pamatotu un metodiski pilnīgu tehniku. Sekulārisma pamati ir dažādi: pārliecība par negrozāmu dabas likumu vienvaldību pasaulē, ticība attīstības (evolūcijas) idejai un cilvēku progresam uz pilnību, cerība radīt jaunu laikmetu ar saimnieciskām teorijām, politisks nacionālisms, ideālistiska filozofija vai dažādu reliģiju izvēles sajaukums. Sekulārisms nav viengabalaina sistēma, bet ir lielā mērā jūtu ietekmēts praktisks dzīves virziens, ko apvieno tikai kopēja tendence un mērķis".⁷

Šajā sakarā zīmīga ir arī sakritība, ka Latvijas valsts dzima vienā gadā ar vācu filozofa pesimista Osvalda Špenglera slaveno grāmatu "Vakareiropas noriets".⁸ Ļoti spilgti šo vēstures periodu apraksta arī profesors Harijs Tumans, Pirmo pasaules karu salīdzinot ar Peloponēsas karu,⁹ kurš savulaik salauza arī Senās Grieķijas (tagad – Eiropas) mugurkaulu. Tātad Pirmais pasaules karš iezīmēja robežšķirtni starp jaunajiem un jaunākajiem laikiem, starp veco un jauno Eiropu, kas uzņēma kursu uz atbrīvošanos no savas vecās kultūras.¹⁰ Iespējams, ka šo laiku būtu pamatoti arī dēvēt par vienu no eiropiešu kristīgi ticīgās "faustiskās" dvēseles¹¹ neatgriezeniskās transformācijas ceļa posmiem. "Faustiskā" dvēsele vienlaikus ir arī grēkatziņas un grēknožēlas dvēsele, kas savā glābiņu meklējošā izmisumā pēc palīdzības vēršas pie Dieva. Secīgi tā arī labi apzinās – kas ir grēks un kas nav. Zina, kas ir labs un ļauns. Šādas "dvēseles" degradācijas (nāves?) sekas, iespējams, varētu mūs gluži labi ieinteresēt kontekstā ar raksta turpinājumā aplūkotajiem krimināltiesiskajiem un kriminālprocesuālajiem jautājumiem starpkaru perioda Latvijas Republikā, kas korelē ar 8. baušļa¹² (un ne tikai) pārkāpumiem.

Otrkārt, kā mēs to tālāk redzēsim, Dieva autoritātes restaurācijā ik pa laikam tika saskatīta panaceja (kaut vai Voltērs ar savu slaveno izteikumu "Ja nu gadīsies, ka Dieva nav, tas būtu jāizdomā" ir tam spilgts piemērs) pavērst laikaratu atpakaļ jeb aizvērt Pandoras lādi, no kuras iepriekš atbrīvoti gluži ellišķīgi spēki. Starp citu, reformācijas tēvam Mārtiņam Luteram bija raksturīga duālistiska pārliecība par katra kristieša nemitīgu cīņu ar velnu, ticot pārdabiskā nepastarpinātai klātbūtnei ikdienas dzīvē, kas mudina un pavedina (līdzīgi kā Faustu) grēcīgumam.¹³ Un kā lai šeit arī neatceras Šarla Bodlēra, 19. gadsimta viena no spilgtākajiem franču dzejniekiem, vārdus: "Mani dārgie brāļi, nekad neaizmirstiet, dzirdot daudzinām apgaismības progresu, ka visspožākā velna viltība ir pārliecināt jūs par savu neesamību!"¹⁴

Jebkurā gadījumā, piētiska romantisma apvītā atziņa, ka "viss, kas latviešu tautā izauga tikumā un ticībā, tas izauga no šīm trim grāmatām, kuras netrūka nevienā latviešu mājā.