Svētā Krēsla intereses

Pirmā pasaules kara sākums sakrita ar jauna pontifikāta iesākšanos. 1914. gada 3. septembrī kardinālu izvēle krita uz Boloņas arhibīskapu Džākomo della Kjēzu (G. della Chiesa, 1854–1914–1922), kurš pieņēma Benedikta XV vārdu. Della Kjēzas ekleziālā karjera veidojās cienījamu Svētā Krēsla diplomātu paspārnē, īpašu iespaidu atstāja pāvests Leons XIII (V.G. Pecci, 1810–1878–1903) un kardināls Mariano Rampolla (M. Rampolla del Tindaro, 1843–1913).² Šāda pieredze ļāva īsā laikā izveidot profesionālu komandu valsts sekretāra kardināla Pjetro Gaspari (P. Gasparri, 1852–1934) vadībā, liekot pamatus modernajai pāvesta diplomātijai.³

Pilnīgas neitralitātes politika Pirmā pasaules kara laikā, kā arī oficiālā nepiedalīšanās Parīzes miera konferencē kļuva par pamatu Svētā Krēsla atvērtībai un diplomātisko attiecību veidošanai ar visām karā iesaistītajām pusēm, kā arī valstīm, kas radās, sabrūkot impērijām Eiropā. Bija jāveicina pastāvīgs miers un jāpanāk izlīgums starp dažādām valstīm un tautām, jāsekmē pāvesta morālās autoritātes pieaugums, jānostiprina Katoliskās baznīcas pozīcijas atšķirīgajos politiskajos un sociālajos apstākļos. Benedikts XV uzsvēra, ka baznīca "bez jebkādām grūtībām pieņem likumīgas tautu politiskās un teritoriālās pārmaiņas",⁴ izvirzot vienu vienīgu politiskās varas izvērtēšanas kritēriju "Baznīcas brīvības un cilvēka personas cieņas un kristīgās sirdsapziņas tiesību ievērošanu".⁵ Šī pontifikāta laikā jaunu nozīmi ieguva konkordātu, paktu un citu līdzīgu starpvalstu līgumu noslēgšana, jo tie ļāva gan pilnīgi no jauna regulēt attiecības ar tradicionālajiem partneriem, gan arī raudzīties jaundibināto valstu virzienā, īpaši, ja būtiska to iedzīvotāju daļa bija katoļi. Noslēgtie konkordāti nekādā ziņā nevarēja būt "pretēji Baznīcas cieņai un brīvībai, jo civilās sabiedrības labklājībai ļoti no svara, īpaši mūsu dienās, lai brīvība un cieņa paliktu drošas un neaizskaramas".⁶ Pāvesta diplomātijas centrā bija vietējās katoļu kopienas pilnvērtīgas eksistences nodrošināšana un tiesību ievērošana. Tāpat Svētais Krēsls rīkojās pragmatiski, cenšoties, lai katras lokālās baznīcas organizācija un struktūra atbilstu jaunajiem apstākļiem, piemēram, lai diecēžu robežas atbilstu valstu robežām.

Latvijas Republikas un Svētā Krēsla attiecību sākums

Tikko proklamētajai Latvijas Republikai bija svarīgi panākt tās starptautisku atzīšanu. Starp tiem, pie kā ar lūgumu atzīt Pagaidu valdību 1918. gada 19. novembrī vērsās ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, bija arī Svētais Krēsls,⁷ kuram tobrīd gan nebija savas noteiktas teritorijas, tomēr tas bija starptautisko tiesību subjekts ar senu diplomātisko attiecību vēsturi (Pāvesta Valsts pastāvēja no 756. līdz 1870. gadam, mūsdienu Vatikāna Pilsētvalsts tika izveidota 1929. gadā). Šķietami nesadzirdēts Pirmā pasaules kara laikā un izslēgts no miera sarunām, Svētais Krēsls tomēr pamazām atguva savas pozīcijas, iegūstot jaunu – morālo – autoritāti starptautiskajā arēnā.